šis bezgala garais stāsts jūsu dzīvēs mainīs tieši neko, toties man ļaus pastāstīt, cik forši ir, ka ir tāda lieta kā izvēles brīvība
ja nu tomēr ziņkārība ir pārāka par dārgo laiku, fonā noteikti ir jāskan šim vai pietiks arī ar lietu
viss aizsākās ar to, ka 22.autobusā devos nezināmā virzienā. tur sev priekšā ievēroju kādu pavecu tūristu pārīti. opis tāds omulīga paskata, ar stilīgu hūti galvā, brūnām, siltām acīm, ome glaunu matu sakārtojumu, vērīgu skatienu un karti rokā. lūk, brīdis, kad atcerējos, ka bija laiks manā dzīvē, kad vēlējos doties studēt ārpasaulē. atcerējos arī iemeslu kāpēc. par to gan būtu cits stāsts, bet šis pāris manā prātā atkal uzjundīja šo vēlmi kaut uz kādu dzīves gadu apostīt gaisu siltākās zemēs…
pēc visnotaļ ilga laika sprīža, kad jau biju nedaudz atgriezusies realitātē un jauko pārīti aizmirsusi, pagāju garām RDKS. tajā brīdī es zināju, ka uzrakstīšu šo rakstu. aizdomājos par to, kā būtu, ja es 7.klasē būtu aizgājusi uz šo skolu – cik ļoti daudz kas būtu savādāk. (turpmāk pirms vārda “nebūtu” nelikšu ‘nekad’, jo kas zina…) un tomēr – es nebūtu satikusi kristu, līdz ar to – nebūtu tajā liktenīgajā gadā aizdevusies uz fono. nebūtu pagalam ļoti mainījusi savu dzīves uztveri, iepazinusi jaunu kosmosu. es nebūtu aizgājusi uz trešo. 29.decembris nebūtu bijis tāds, kāds tas bija. galu galā – gandrīz gads manas dzīves nebūtu bijis tik traks, ka es pēc tā vēlētos radikālas pārmaiņas. un tieši šis ir tas punkts, kad es nonācu tur, kur šobrīd esmu. nevar teikt, ka ir izdarītas pareizas vai nepareizas izvēles. galvenais, ka tās mani ir novedušas brīdī, kad apzinos, cik laimīga esmu tur, kur esmu! ja kaut mazākais posms būtu bijis citāds, arī šodiena mainītos, tas fakts. bet, pa lielam atskatoties uz notikušo, es pasitu sev pa plecu par to, ka toreiz, tajā senajā 7.klasē, noraustījos un neaizgāju no 93. globāli uz to skatoties – tas bija tas brīdis, tas lēmums, kas mani noveda tur, kur esmu. protams, viss būtu bijis savādāk arī tad, ja es neaizietu uz PP koncertu, ja mēs ar Alisi neatgrieztos FZ, ja es neuzietu Ulda & Egila video & so on… par to pašu RDKS gan runājot – ironiskā kārtā dzīve man nepārtraukti piespēlē aizvien jaunu pazīšanos no šīs skolas…
bet kāpēc bija tas stāsts par pārīti? jo sapratu, cik ļoti, ļoti daudz ir variantu tam, ko un kā darīt. vispār, par pilnīgi, pilnīgi visu. tāpēc es esmu no tiem cilvēkiem, kas tic liktenim un klausās sirdsbalsī. ir pārāk daudz izvēles, kuras mūs nenovestu pie laimīgām beigām, ja vien nebūtu kaut kāds kosmosa dzinulītis, kas mums liek aiziet pareizajā virzienā. un jā, es ticu laimīgām beigām!
dzīve man ir pierādījusi, ka skriešana ar galvu sienā ne vienmēr atmaksājas, un tomēr – tā vismaz ir visnotaļ jautra padarīšana :)
http://ask.fm/therandomp
THERANDOMP 