genius

es šodien atklāju ģēniju. un kopš tā brīža visa pasaule šķiet ģeniāla

Un, kad pie dzejas bijām pavadījuši pusi mūža un vēl pus nakti
un patlaban viesībās pienesu viņai dzēriena glāzi ar citrona šķēli,
viņa cēlās un parādīja man
mēli.

Nē, viņa teica:
“Es gribu ar tevi uz jumtiem!”
Aiz mums nodzisa
glāžu šķinda un
balsis,
bet dziļi lejā
zaļās, zelta un sarkanās ugunīs
Ņujorka laistījās mēma –
kā atspīdums dzelmē.

“Peldēsimies?” viņa sievišķi
ievaicājās – un, atbildes nenogaidot un pat nenovilkusi drānas
(tas vismaz būtu man paticis labāk),
viņa pārlēca
jumta
margām.

Kad piesteidzos, redzēju vairs tikai
visu pilsētu vilnījam lejā
zilos-zaļos-sarkanos-zelta apļos.
Un tad (es nebūtu ticējis, ka spētu darīt kaut ko tik idiotisku),
nometis svārkus, raisīju vaļā kaklasaiti (un izšāvās caur miņu,
ka tā mana pēdīgā saite ar pasauli)
un jau uzliku kājas uz margas, lai lēktu (turklāt apjaušot skaidri,
ka tur lejā nav dzelme, bet ielas asfalts – un ka tomēr
citādi nevar – ka jālec),
te no muguras
plaukstas man aizspieda acis.

Vēl neticēdams atgriezos –
bet, jā, tā bija

viņa!

Un, kad piepešā niknumā gribēju lādēties par tik nežēlīgu manis krāpšanu,
viņa piekļāvās un ar katru skūpstu čukstēja paldies par
dzīvības glābšanu.

Un tad es pamanīju,
ka esam abi
viscaur slapji
un aplipuši ar dūņām, ar ūdenszālēm

/G. Saliņš/

ar vienu kāju top, ar otru kāju top…

(un tad tur bija kaut kādas topmodeles, top, top, top, vai kaut kā tā)

Uz kartes, kuras mērogs ir 1:200 000, pasaule izskatās laimīga; uz sīkāka mēroga kartes viss šķita sūdīgāks – tajā var samanīt viesnīcu kompleksus un izklaižu infrastruktūru. Mērogs 1:1 liek mums atrasties “normālajā pasaulē”, kas nesniedz nekādu iepriecinājumu; bet vēl pamatīgāks palielinājums ir īsts murgs – tad kļūst redzamas putekļu ērces, sēnītes un citi parazīti, kas graužas miesā.

/”Varbūt ir sala”/

http://ask.fm/therandomptumblr_m6xed8wFfj1qjvxfho1_500