stāsts par to, kāpēc ieva čemodānus krāmēja

cilvēki saka: pirms lēciena padomā divreiz. es saku: lec un tad domā, cik gribi. /Ošo/

un tā nu ir sanācis, ka pēdējās četras un nākamās sešas dienas pavadu Dānijā ciemos pie Alisēna, savukārt vēlāk mani ceļi ved uz patālu dienvidu punktu Eiropā

principā ir tā, ka šis viss sākās ar stāstu iz iepriekšējā bloga ieraksta – ‘are you all so happy because you have Valmiermuiža?’

laiku ārpasaulē es gribēju pavadīt jau sen. jau 11tajā klasē (?) sāku domāt par brīvprātīgo darbu, par studijām ārzemēs (kas gan nekad nav bijis īsti vilinošs variants). tad, nedaudz patinot stāstu uz priekšu, 12tās klases beigās jau visnotaļ skaidri zināju, ka braukšu prom, tomēr tā nu sanāca, ka nekur neaizbraucu (well, manu uzmanību novērst ir viegli…), bet jāatzīst, ka arī piedāvājumi nebija līdz galam vilinoši. sāku mācīties un kurš gan visu pamet tad, kad tas tikko iesākts? es. tieši tā. nesagaidījusi nevienu no ‘normālajiem sākumiem’ (par ko es saucu jaunu lietu uzsākšanu septembrī vai janvārī… nu, vai vismaz jaunā mēnesī), sapratu, ka ir jābrauc tagad. šī apjausma man radās tieši naktsmaiņas laikā pēc sarunas ar iepriekšminēto personu, kurš teica – kāpēc nebraukt, ja var braukt?!

kopš 29.janvāra pagāja tieši 5 dienas, līdz liktenis man piespēlēja skype sarunu, kuras nobeigums izskanēja kā ‘padod ziņu, kad esi iegādājusies biļetes’. vēl pavisam nedaudz un manā e-pastā ieripoja brauciens uz Dāniju kā pāris dienu ‘pitstops’ un arī tālāks ceļš uz Itāliju

IMG_0191 - Copy

vēl laikam tāda īsta apjausma nav piemeklējusi, ka dodos uz nezināmu vietu, viss tiek uztverts pārāk mierīgi. iespējams, tāpēc, ka nu jau arī Dānijā esmu pasākusi justies kā mājās, par spīti nepārtrauktai zāles smaržai degungalā un lazanjas piebāztam vēderam, kas pārāk bieži neļauj veikt cilvēcīgas kustības un kļūt par bezrūpīgu tūristu Roskildes ielās

bet tas nav būtiskākais. visiem maniem piedzīvojumiem noteikti varēs sekot līdzi te, šajā pašā lapā un arī vlogu es sasolīju taisīt… nu tad redzēs, kā ar to būs. līdz ‘lielajam tripam’ (un te es nerunāju par Dānijas cepumiņiem…) vēl jāizdzīvo Silo džungļos, jāsagaida arī Diāna šajā pasaules malā un visbeidzot – vēlreiz jāsakrāmē čemodāni… bet visam savs laiks! 

par to, kā man ies vēlāk, kaut kā jau ziņošu

Advertisements