lec, pat ja nezini kur

“There’s a wonderful old Italian joke about a poor man who goes to church every day and prays before the statue of a great saint, begging, “Dear saint-please, please, please…give me the grace to win the lottery.” This lament goes on for months. Finally the exasperated statue comes to life, looks down at the begging man and says in weary disgust, “My son-please, please, please…buy a lottery ticket.”

/Eat. Pray. Love./

šī filma man šobrīd vienreizēji atgādina pašai sevi un vienmēr taču ir jautri uz sevi no malas paskatīties… rīt sāksies, iespējams, viens no lieliskākajiem manas šīs vasaras piedzīvojumiem. galvenais un patīkamākais – tā vienreizējā sajūta, kad tev nav ne jausmas, kas tevi sagaida soli tālāk, tomēr to soli tik traki gribas spert! eh, lai arī kā beidzot izgulēties gribētos, laikam jau būs kārtējā bezmiega nakts. šoreiz tikai tā vietā, lai to pavadītu skaļas Vecrīgas vidū, pavadīšu to uz sava krēsla, trinoties par to, kaut nu laiks līdz rītdienai ātrāk paietu

http://ask.fm/therandomp

gaidi mani ielas saulainajā pusē

jums ir tādi cilvēki, par kuriem jūs dažreiz, kad ejat pa ielu, iedomājaties – kā būtu, ja tagad satiktu… ? nemelojiet, ir.

šodien sapratu, ka man tādu patiesībā ir bezgala daudz, jo, kā izrādās, labi atceros cilvēkus. varbūt es nezinu, kad, kur un kāpēc esmu konkrēto personu satikusi (cenzējamu iemeslu dēļ), tomēr, ja atmiņā uzpeld vai tiek ieraudzīta iepriekš redzēta seja, tad zinu, ka tas nav iedomu tēls, bet dzīvē satikta persona (nu diezgan loģiski, ka tā, ņemot vērā manu redzes atmiņu…)

lai nu kā. šodien aizdomājos par to – interesanti, cik daudzi no tiem cilvēkiem, kas man (jums, mums un tamlīdzīgi) ienāk prātā, reāli arī mani (jūs, mūs un tamlīdzīgi) vispār atcerētos. šeit gan stāsts iedalās divās daļās – tajos cilvēkos, kuri atceras, bet, iespējams (visticamāk) norakuši šo pazīšanos dziļos apziņas nostūros (piemēram, sen izbijuši klasesbiedri, ilgāka laika kolēģi darbos, hobijos utml), un tajos, kuri varbūt nemaz nav īsti vārdu iegaumējuši (piemērus neminēsim, ļaujiet vaļu fantāzijai)

man vienmēr ir pārliecība – neviens mani neatceras. varbūt tāpēc es tik ļoti pārdroši un bezkaunīgi dažreiz dzīvoju. tomēr greizi skatieni dažreiz liecina par pretējo… piemēram, manā skolā pāris klases zemāk mācās kāda meitene, ar kuru esmu agrāk kopā dziedājusi. kādus mēnešus pāris. viņas vārdu gan laikam nekad neesmu zinājusi, jo nebijām nekādas bff un toreiz nebija stilīgi draudzēties ar jaunākiem cilvēkiem. atpazinu viņu diezgan ātri un kopš sākta gala arī viņa uz mani ar tādu savādu skatienu skatās. joprojām nesaprotu – atceras vai vienkārši nepatīku. ej nu sazin

lai kā tur arī būtu vai nebūtu, es ļoti labprāt kādreiz vēlētos satikt visus, visus, visuuuuuuus  un pajautāt – atceries? vismaz savu ziņkārību apmierinātu… :) nav jau tā, ka uztrauc. interesē gan.

http://ask.fm/therandomp

538542_10151210841531840_1845779358_n

februāris – marts – aprīlis – maijs

pēdējās dienās ir pārņēmusi tā sajūta, ka gribas skriet uz visām pusēm. dienas tik ātri nāk un iet, bet paspēt gribas tik daudz!

piemēram,

man gribētos kā Flērai pamācīties Nepālā (https://vimeo.com/41910402)

tāpat man neizsakāmi gribētos pabūt arī Taizemē (https://vimeo.com/57663076)

bet ne jau tikai ar mētāšanos pa pasauli aprakstāma mana vēlme ‘skriet’. tikpat ļoti es vēlos arī izlasīt visus Zentas Mauriņas rakstus, sadraudzēties ar tehnoloģijām, aiziet uz Latgalīti, uztaisīt šokolādes kūku, patripot ar riteņiem pa Latviju, biežāk rakstīt bloga ierakstus, nosauļoties zeltaini brūnai, tikt atpakaļ pie sarkaniem matiem, nopirkt jaunu kleitu un… ko tik man negribas! vispatīkamākā pāri visam tomēr ir apziņa, ka to visu laika gaitā noteikti arī izdarīšu :)

http://ask.fm/therandomp
https://vimeo.com/user7538189/likes

…kad sniegu var ēst un aizbāzt aiz krekla

dažreiz liekas, ka šī pusgada nemaz nav, ka tas ir tikai tāds viens liels solis no Ziemassvētkiem uz jūniju un visi tikai minstinās to spert. tagad visiem tas, kas nav interesējis pēdējos gadus, neinteresē vēl vairāk, visi (like visi, pat tie, kas par tādām lietām nerunā), ir sākuši runāt par to, ko darīs pēc šī gada, liekas, ka pieci mēneši grozās vien ap izlaidumu kleitām, balsojumiem par ballēm, priekšnesumu mēģinājumiem, augstskolu izvēlēm un visu pārējo, par ko visiem riebjas runāt un klausīties, bet tas tāpat notiek. kā Diāna teica, vairs nav tā sajūta “nākamgad”. tas, laikam, arī ir visforšākais. pārmaiņas! šis viss pusgads man apkārt ir kā viena liela svētdiena. nesūdzos, man svētdienas patīk :)

p.s. ja jūsu svētdiena tomēr negrozās ap pārmaiņu jautājumiem, ziemas miegu vai, gluži otrādi, šīs skaistās dienas izbaudīšanu, no sirds iesaku noskatīties to izslavēto The Perks Of Being A Wallflower, ir laba. bet laba ir arī Candy, Submarine, un… vispār labāk kādu grāmatu palasiet

anarchy

man patīk svētdienas. ne tikai tāpēc, ka bieži vien tieši svētdienās sanāk pamosties jaukā kompānijā, tieši svētdienās ir vislabākais attaisnojums nedarīt neko un tieši no šī attaisnojuma rodas vislielākā iedvesma, pat ne tāpēc, ka mamma svētdienās cep lazaņju. secinājums, īsāk sakot, ir tāds, ka man vienkārši patīk svētdienas. svētdienas ir foršas. eeem… es laikam neko citu arī negribēju teikt. hmm… nu ja

nē, īstenībā es varu pastāstīt arī to, ka šis ir pirmais šī gada ieraksts te (ja? un tad es atkal brīnīšos pēc gada, ko sešas dienas pēc JG darīju…), tāpēc radīsies jauna BIRKA (patīk man šis vārds, nu neizsakāmi) – 2013. jau ceturtais gadskaitlītis, woop woop. ne jau tāpēc, ka man šim blogam būtu četri gadi, bet tāpēc, ka man pirms tam vienkārši nebija dzīves, tāpēc nebija vērts ieviest BIRKAS tiem gadiem par godu. un vēl mēs noskatījāmies vakar Sinisteru un, lai arī man nepatīk šausmu filmas, šī bija riktīgi smieklīga. tiešām. smieklīga. būs mācība sestdienu vakaros izklaides nolūkos skatīties šausmu filmas komēdiju vietā

http://ask.fm/therandomp

this is how it was

šodiena, vakardiena, pēdējās nedēļas un pēdējais mēnesis

Once I had a little game 
I liked to crawl back in my brain 
I think you know the game I mean 
I mean the game called ‘go insane’ 
Now you should try this little game 
Just close your eyes forget your name 
Forget the world, forget the people 
And we’ll erect a different steeple. 

This little game is fun to do. 
Just close your eyes, i’m going too.
And I’m right here, no way to lose
Release control, we’re breaking through

keep your mind set

you`re wrong – all the stuff you said about timing, just making sense. no! because if you really love someone, it`s simple. you don`t have to wait, you don`t have to make mistakes, it just happens. then all the mistakes are forgiven, all the time is spent knowing – this is the right person! and there is no such a thing about timing! timing is just to fool yourself, to make you believe in something that will never happen.

/New Girl/

beidzot kāds man pateica to, ko es domāju. es nezinu, vai pie vainas ir rudens, nostaļģiskas atmiņas vai kaut kas galīgi cits, kas nespēj šobrīd ienākt manā prātā, bet ar šo citātu es pati sev atbildēju uz vēl neizskanējušiem jautājumiem. es esmu muļķe ne tāpēc, kā teica Vonnegūts, ka ticu, ka miers un laime virs zemes ir iespējami, bet gan tāpēc, ka es laikam mūžīgi mūžos ticēšu mīlestībai no pirmā acu skatiena. vienalga, vai tā būtu laimīga, nelaimīga, īslaicīga vai līdz kapa malai. varbūt, ja es pati tādus iespaidus nebūtu piedzīvojusi, tā neteiktu un arī simts gadus neticētu. un tāpat kā man ir sava teorija par to, ka cilvēkiem, kuri kaut reizi dzīvē izšķiras, nekad vairs nevajag būt kopā, tāpat arī no šīs kā-zibens-spertas mīlestības idejas neatkāpšos, lai arī cik ļoti dažreiz kāja paslīdētu, cerībā, ka varbūt varu gāzt pati savu teoriju… nevaru un negribu.

I spent my time watching
the spaces that had grown between us

http://ask.fm/therandomp

rīta stundai zelts mutē?

-I`m frozen and you`re dead, and I love you
-It`s a problem…
-I`ll see you in another life when we are both cats.

/Vanilla Sky/

es nezinu, kā jums ar tām rīta stundām, bet šorīt es pamodos ar tādu haosu galvā, it kā tur skraidītu daudz mazu elfu, kas tā tik vien vēlētos izlīst ārā, lai vai ko tas prasītu, un visai pasaulei pateikt tieši to, ko tobrīd domā