legend… – wait for it –

bet visa iesākumā šis

jau kopš dienas, kad sākās sarakste ar nosaukumu, kuru es atkal neatceros, es solu, ka pienāks diena, kad tiks izdota grāmata. tomēr grāmatai tajā visā pārāk daudz cenzūras cienīgu materiālu… tomēr laiks joprojām iet un es joprojām saku, ka izdošu grāmatu. jau sen vien velns zina, par ko tā īsti būs. un jo dziļākā peklē ir noslēpts noslēpums – kad. bet tieši tāpēc ar kaut ko beidzot ir jāsāk. un, lai piedod man jaunkundze, kuras vārdu es varu arī mainīt, bet visi tāpat zinās, kas ir šo sarunu līdzdalībniece… varbūt grāmatas vietā izstādi uztaisīt?

1 2 4 5 image IMG_0606 IMG_1014 IMG_1185 IMG_1195 IMG_1198 khm
3

 

 

 

‘are you all so happy because you have Valmiermuiža?’

es nezinu, kā jūs, bet es, piemēram, lielāko iedvesmu dzīvei gūstu no tāda cilvēka, kāds reiz darbā satikās

maksimāli noskaņojumu uzlaboja čalis, kurš atbraucis meklēt dzīvokli latvijā, iepriekš te jau dzīvojis 10 mēnešus, ir angļu valodas skolotājs, bet tagad kļuva par žurnālistu, dzīvo īrijā, bet atbrauca tikko no londonas, studējis asv un reāli mīl latviešus, pietam saprot, ka zelta alus ir sūds, un pirmais, ko izdarīja, ierodoties latvijā, nopirka valmiermuižu. makā vēl tur latus, jo eiro ieviešana viņam liekas skumja, savukārt lati – kruti

pietam, kā gan var neiedvesmoties no cilvēka, kura mīļākā iela rīgā ir ģertrūdes… savukārt mīļākā grupa – oranžās brīvdienas. patīk naba un čomskis

novēlu pasaulei vairāk tādu cilvēku :)

achtung achtung achtung

nav ne jausmas vai uzrakstīju pareizi, bet man vienkārši patīk visādus vārdus pēdējā laikā atkārtot trīsreiz. kā saka mans tētis – tikai tā cilvēku var pārliecināt

labi, cik var piegružot twitteri ar lietām, kas nevienam neinteresē, labāk piegružošu ne tikai to vienīgo

pirmkārt, tagad, kad ir palikušas četras nedēļas (jap, es atkal par to pašu, chiiiiiiiiill, šitajā vēl tikai četras (ČĒĒĒTRAS [nu tā, lai jums riktīgi paliek atmiņā]) nedēļas klausīsieties), es tā riktīgi pēkšņi apzinājos cik forši būs tikt prom no visa, kas bijis pēdējos 12 gadus. tā, vienkārši, vienā dienā. eh, kādas prieka dejas dejošu. vienkārši viss, basta, finito, endo. nezinu nevienu citu valodu un tās pēdējās arī droši vien nebija nekādas īstās… ://

labi, tālāk

izlasīju vienu awesome interviju. nē, es meloju. es to interviju vēl neesmu pat iesākusi lasīt, tā šobrīd ir iesprūdusi starp vēl piecdesmit atvērtām cilnēm (cik stulbs vārds), bet man ļoti patika tas citāts, kas bija zem titulbildes šai intervijai

Laikmetā, kad valda informācijas un mantu kults, jaunajā kapitālismā, kad vecās vērtības ir sagrautas un jaunās vēl nav radītas, mēs skaļi bļaustoties par jēdzieniem “brīvība” un “demokrātija, esam zaudējuši jelkādu sapratni par šo jēdzienu nozīmi, uzskata dzejnieks Edvīns Raups

(jā, twitterī tāda smagi saīsināta versija, sitiet mani maigi)

bet nu jā. atgriežoties pie… ā, nē, man vairs nav ko teikt

vienīgi, ka šī dziesma varētu skanēt pēdējā zvana laikā

http://ask.fm/therandomp

ļaujiet krist skrūvītēm

šajā pasakaini sniegotajā pirmajā aprīlī (sajutāt ironiju, ja?), mājās nākot, aizdomājos, cik ļoti daudz ko izšķir pirmais mirklis vai pirmie pāris mirkļi… nē, piedodiet, šis nebūs pirmā aprīļa joka ieraksts, jo man nepatīk šīs dienas koncepcija (un nē, tas nebija joks…)

pirmais iespaids ir maldīgs. nereti pat pārāk ļoti. tomēr pirmais iespaids ir un paliek pirmais un vienīgais pirmais. un cik ļoti daudz kas varētu būt citādāk, ja vien tas pirmais mirklis būtu bijis… ne tāds. vienalga, kāda ir situācija. vai tā ir saruna ar kasieri (kā tev iet, Juri?), darba intervija, jauna friziera apmeklējums vai jebkas cits. nereti pēc tā pirmā brīža nāk vēl piecdesmit vai 50 x 50 brīži, tad vēl un varbūt vēl neskaitāmi daudz. bet, kas varēja notikt citādāk tajās situācijās, kurās pēc pirmā brīža citi neseko? varbūt pietrūka viens jautājums, viena piekrišana, kaut viens draudzīgāks smaids vai laba vēlējums. laikam tā arī nekad neuzzināsim, cik īsti pietrūkst, lai notiktu citādāk

šodien uzzināju, ka par savām attiecībām varu pateikties skrūvītei, kas izkrita. un ne pārnestā nozīmē, bet tiešā. pat pārāk tiešā. un varbūt tieši skrūvīte, kas joprojām guļ kaut kur uz asfalta Pārdaugavā, varbūt tieši tā viena skrūvīte bija tas viens īstais brīdis, kas izšķīra neskaitāmi daudz pārējos. ļaujiet krist skrūvītēm, kas zina pie cik mirkļiem tās vēl novedīs

http://ask.fm/therandomp

long time no see

Ir laiks, kad negribas ne ņemt, ne dot,
Ne gribas, lai tev pavēl, ne lai klausa,
Un dzīves kauss ir pilns, bet mute- sausa
Un piere- ugunīgi karsta domājot.

Un ko tas līdz, ja izliecies tu brašāk
Un pārlaid kādu smaidiņu pār ģīmi,
Ja dzīve atkal atkārto to pašu,
To pašu riņķi citā līmenī

/O.Vācietis/

http://ask.fm/therandomp

…kad sniegu var ēst un aizbāzt aiz krekla

dažreiz liekas, ka šī pusgada nemaz nav, ka tas ir tikai tāds viens liels solis no Ziemassvētkiem uz jūniju un visi tikai minstinās to spert. tagad visiem tas, kas nav interesējis pēdējos gadus, neinteresē vēl vairāk, visi (like visi, pat tie, kas par tādām lietām nerunā), ir sākuši runāt par to, ko darīs pēc šī gada, liekas, ka pieci mēneši grozās vien ap izlaidumu kleitām, balsojumiem par ballēm, priekšnesumu mēģinājumiem, augstskolu izvēlēm un visu pārējo, par ko visiem riebjas runāt un klausīties, bet tas tāpat notiek. kā Diāna teica, vairs nav tā sajūta “nākamgad”. tas, laikam, arī ir visforšākais. pārmaiņas! šis viss pusgads man apkārt ir kā viena liela svētdiena. nesūdzos, man svētdienas patīk :)

p.s. ja jūsu svētdiena tomēr negrozās ap pārmaiņu jautājumiem, ziemas miegu vai, gluži otrādi, šīs skaistās dienas izbaudīšanu, no sirds iesaku noskatīties to izslavēto The Perks Of Being A Wallflower, ir laba. bet laba ir arī Candy, Submarine, un… vispār labāk kādu grāmatu palasiet

kur ir mana lidmašīna?

balts, melns, balts, melns, balts, melns, baaaaaaaaaaaaaaaaaalts (neuztraucieties, tūlīt būs pavasaris, tad vispār būs tikai dzeltens ar rozā degunradžiem oranžās debesīs (gaiši zilas likās pārāk banālas))

un nē, es nerunāju par dalmāciešiem, bet gan savu nosakņojumu. lai arī kā tur ar to būtu vai nebūtu, šodien atklāju tādu baigo fīču… – tas, patiesībā, ir visnotaļ atkarīgs no cilvēkiem man apkārt. nu, noskaņojums, i mean. ko es vēl sapratu? man patīk cilvēki! nē, man joprojām kretinē mūsdienu sabiedrība, tomēr cilvēki paši par sevi ir visnotaļ patīkamas būtnes. pietam – samērīgās devās, pareizā laikā un vietā. piemēram, pēc savas pēdējo pārdesmit stundu depresijas, kuras iemeslu tā īsti joprojām nezinu, atklāju, ka, satiekot manus kursu draudziņus, noskaņojums pēkšņi uzlēca debesīs. kāpēc? lūk, par to arī kādu brīdi domāju, jo neteiktu, ka mēs esam bff (bifeļu fileju fejas) vai vispār jebkādā mērā ieinteresēti viens otra dzīvē, bet tas arī man bija vajadzīgs!!! jautra kompānija, kura neko nezina par manu dzīvi. tādi cilvēki ļauj aizmirsties un atcerēties, ka dzīve ir forša, neinteresējoties par to, kur biji vakar vai kādā gultā gulēsi rīt

*offtopic (tas man atgādināja kādas skolotājas (matemātikas?!) joku par to, ka viņai neinteresē, kādā gultā mēs rīt pamodīsimies, bet tā, protams, būs mūsējā)

labi, es sapratu, ka tas, laikam, tomēr nebija joks. vismaz Zvirgzdiņa joku jau nu točna nepārspēja: “trīs ķīmiķi izdzer pa metilspirta šotiņam, pēc brīža brīnās, kur palika gaisma (īstenībā metilspirts padara aklu)”

jā, un es tiešām paskatījos ķīmijas kladē, lai šo joku pareizi uzrakstītu, citādāk jau jūs nesmietos, ko jūs tagad noteikti neprātīgi darāt

p.s. jā, es šo dziesmu pēdējo 24h laikā esmu noklausījusies vairāk, kā jūs spējat iedomāties

http://ask.fm/therandomp

anarchy

man patīk svētdienas. ne tikai tāpēc, ka bieži vien tieši svētdienās sanāk pamosties jaukā kompānijā, tieši svētdienās ir vislabākais attaisnojums nedarīt neko un tieši no šī attaisnojuma rodas vislielākā iedvesma, pat ne tāpēc, ka mamma svētdienās cep lazaņju. secinājums, īsāk sakot, ir tāds, ka man vienkārši patīk svētdienas. svētdienas ir foršas. eeem… es laikam neko citu arī negribēju teikt. hmm… nu ja

nē, īstenībā es varu pastāstīt arī to, ka šis ir pirmais šī gada ieraksts te (ja? un tad es atkal brīnīšos pēc gada, ko sešas dienas pēc JG darīju…), tāpēc radīsies jauna BIRKA (patīk man šis vārds, nu neizsakāmi) – 2013. jau ceturtais gadskaitlītis, woop woop. ne jau tāpēc, ka man šim blogam būtu četri gadi, bet tāpēc, ka man pirms tam vienkārši nebija dzīves, tāpēc nebija vērts ieviest BIRKAS tiem gadiem par godu. un vēl mēs noskatījāmies vakar Sinisteru un, lai arī man nepatīk šausmu filmas, šī bija riktīgi smieklīga. tiešām. smieklīga. būs mācība sestdienu vakaros izklaides nolūkos skatīties šausmu filmas komēdiju vietā

http://ask.fm/therandomp