achtung achtung achtung

nav ne jausmas vai uzrakstīju pareizi, bet man vienkārši patīk visādus vārdus pēdējā laikā atkārtot trīsreiz. kā saka mans tētis – tikai tā cilvēku var pārliecināt

labi, cik var piegružot twitteri ar lietām, kas nevienam neinteresē, labāk piegružošu ne tikai to vienīgo

pirmkārt, tagad, kad ir palikušas četras nedēļas (jap, es atkal par to pašu, chiiiiiiiiill, šitajā vēl tikai četras (ČĒĒĒTRAS [nu tā, lai jums riktīgi paliek atmiņā]) nedēļas klausīsieties), es tā riktīgi pēkšņi apzinājos cik forši būs tikt prom no visa, kas bijis pēdējos 12 gadus. tā, vienkārši, vienā dienā. eh, kādas prieka dejas dejošu. vienkārši viss, basta, finito, endo. nezinu nevienu citu valodu un tās pēdējās arī droši vien nebija nekādas īstās… ://

labi, tālāk

izlasīju vienu awesome interviju. nē, es meloju. es to interviju vēl neesmu pat iesākusi lasīt, tā šobrīd ir iesprūdusi starp vēl piecdesmit atvērtām cilnēm (cik stulbs vārds), bet man ļoti patika tas citāts, kas bija zem titulbildes šai intervijai

Laikmetā, kad valda informācijas un mantu kults, jaunajā kapitālismā, kad vecās vērtības ir sagrautas un jaunās vēl nav radītas, mēs skaļi bļaustoties par jēdzieniem “brīvība” un “demokrātija, esam zaudējuši jelkādu sapratni par šo jēdzienu nozīmi, uzskata dzejnieks Edvīns Raups

(jā, twitterī tāda smagi saīsināta versija, sitiet mani maigi)

bet nu jā. atgriežoties pie… ā, nē, man vairs nav ko teikt

vienīgi, ka šī dziesma varētu skanēt pēdējā zvana laikā

http://ask.fm/therandomp

Advertisements

gaidi mani ielas saulainajā pusē

jums ir tādi cilvēki, par kuriem jūs dažreiz, kad ejat pa ielu, iedomājaties – kā būtu, ja tagad satiktu… ? nemelojiet, ir.

šodien sapratu, ka man tādu patiesībā ir bezgala daudz, jo, kā izrādās, labi atceros cilvēkus. varbūt es nezinu, kad, kur un kāpēc esmu konkrēto personu satikusi (cenzējamu iemeslu dēļ), tomēr, ja atmiņā uzpeld vai tiek ieraudzīta iepriekš redzēta seja, tad zinu, ka tas nav iedomu tēls, bet dzīvē satikta persona (nu diezgan loģiski, ka tā, ņemot vērā manu redzes atmiņu…)

lai nu kā. šodien aizdomājos par to – interesanti, cik daudzi no tiem cilvēkiem, kas man (jums, mums un tamlīdzīgi) ienāk prātā, reāli arī mani (jūs, mūs un tamlīdzīgi) vispār atcerētos. šeit gan stāsts iedalās divās daļās – tajos cilvēkos, kuri atceras, bet, iespējams (visticamāk) norakuši šo pazīšanos dziļos apziņas nostūros (piemēram, sen izbijuši klasesbiedri, ilgāka laika kolēģi darbos, hobijos utml), un tajos, kuri varbūt nemaz nav īsti vārdu iegaumējuši (piemērus neminēsim, ļaujiet vaļu fantāzijai)

man vienmēr ir pārliecība – neviens mani neatceras. varbūt tāpēc es tik ļoti pārdroši un bezkaunīgi dažreiz dzīvoju. tomēr greizi skatieni dažreiz liecina par pretējo… piemēram, manā skolā pāris klases zemāk mācās kāda meitene, ar kuru esmu agrāk kopā dziedājusi. kādus mēnešus pāris. viņas vārdu gan laikam nekad neesmu zinājusi, jo nebijām nekādas bff un toreiz nebija stilīgi draudzēties ar jaunākiem cilvēkiem. atpazinu viņu diezgan ātri un kopš sākta gala arī viņa uz mani ar tādu savādu skatienu skatās. joprojām nesaprotu – atceras vai vienkārši nepatīku. ej nu sazin

lai kā tur arī būtu vai nebūtu, es ļoti labprāt kādreiz vēlētos satikt visus, visus, visuuuuuuus  un pajautāt – atceries? vismaz savu ziņkārību apmierinātu… :) nav jau tā, ka uztrauc. interesē gan.

http://ask.fm/therandomp

538542_10151210841531840_1845779358_n

mājasdarbs

Cik tālu mūžīgi atrodas tā vieta, kur zāle zaļāka? Cik žogiem cilvēki būs gatavi rāpties pāri, atkal un jau, līdz asinīm nobrāžot rokas, cerībā beidzot sasniegt to vietu, kur zāle zaļāka un debesis zilākas? Cik kalnos tie būs gatavi kāpt un cik aizas pārvarēt? Kad beidzot izsīks cilvēku ticība tam, ka tur, otrā pusē, būs labāk?

Cik daudz nav gadījumu redzēts, kad cilvēks tik skrien un skrien, un skrien… Tālāk, aizvien tālāk un tālāk, ar neiznīcināmu ticību – tur tālāk būs labāk! Un tā viņš tik skrien un skrien, un skrien… Cik tālu tā aizskriesi? Tik tālu, līdz nonāksi sākumpunktā, jo nebūs vairs, kur traukties? Varbūt tieši tajā brīdī tu sapratīsi, ka vislabāk jau tepat vien ir. Kad tās cerības atmestas, kājas pagurušas un sirds tik strauji sitas. Kad vienīgā vēlme būs pieplakt zemei un palikt turpat. Kad sajutīsi, cik mīksta ir zeme zem tevis, kā smaržo zāle, cik skaisti putni dzied, cik debesis patiesi zilas! Kad no jauna tavas plaušas piepildīsies ar apkārtnes spirgto gaisu.

Var jau būt, ka mums visiem tā jāskrien. Tik tālu, cik vien tālu var aizskriet, lai beigās saprastu, ka tas, ko mēs meklējām, visu šo laiku tepat vien bija. Ja vien arī tas nebūs sācis skriet…

bremzēšanas sistēma

Kalendārs vispār ir vesela bremzēšanas sistēma. No viens līdz seši – un bremzēšanas diena, no viens līdz seši – un bremzēšanas diena. No viens līdz trīsdesmit – un atkal no gala. No viens līdz trīsdesmit viens. Kāda saraustīta kustība! Nolādēti daudz barjeru. Augstuma, vecuma, ātruma barjera. Viena no tām ir kalendāra barjera. Cik saraustīti īsiem soļiem iet cilvēki! Katram cilvēkam vajadzētu Savu Kalendāru. Savējo, kas nesarausta viņu kustību. Tas klātos kā skrejceļš, pa kuru kāpina un kāpina ātrumu un uz kura vairs neatgriežas.

Ziedonis

http://ask.fm/therandomp

tumblr_mj8ziqOdCX1rppqleo1_500

ļaujiet krist skrūvītēm

šajā pasakaini sniegotajā pirmajā aprīlī (sajutāt ironiju, ja?), mājās nākot, aizdomājos, cik ļoti daudz ko izšķir pirmais mirklis vai pirmie pāris mirkļi… nē, piedodiet, šis nebūs pirmā aprīļa joka ieraksts, jo man nepatīk šīs dienas koncepcija (un nē, tas nebija joks…)

pirmais iespaids ir maldīgs. nereti pat pārāk ļoti. tomēr pirmais iespaids ir un paliek pirmais un vienīgais pirmais. un cik ļoti daudz kas varētu būt citādāk, ja vien tas pirmais mirklis būtu bijis… ne tāds. vienalga, kāda ir situācija. vai tā ir saruna ar kasieri (kā tev iet, Juri?), darba intervija, jauna friziera apmeklējums vai jebkas cits. nereti pēc tā pirmā brīža nāk vēl piecdesmit vai 50 x 50 brīži, tad vēl un varbūt vēl neskaitāmi daudz. bet, kas varēja notikt citādāk tajās situācijās, kurās pēc pirmā brīža citi neseko? varbūt pietrūka viens jautājums, viena piekrišana, kaut viens draudzīgāks smaids vai laba vēlējums. laikam tā arī nekad neuzzināsim, cik īsti pietrūkst, lai notiktu citādāk

šodien uzzināju, ka par savām attiecībām varu pateikties skrūvītei, kas izkrita. un ne pārnestā nozīmē, bet tiešā. pat pārāk tiešā. un varbūt tieši skrūvīte, kas joprojām guļ kaut kur uz asfalta Pārdaugavā, varbūt tieši tā viena skrūvīte bija tas viens īstais brīdis, kas izšķīra neskaitāmi daudz pārējos. ļaujiet krist skrūvītēm, kas zina pie cik mirkļiem tās vēl novedīs

http://ask.fm/therandomp