somewhere over the rainbow…

jā, šajā dienā tiešām ir sava maģija. vēl no rīta teicu – nu, tad tā, lai nākošos 3 gadus ir ko atcerēties. un, ziniet… būs arī. gan pavasarīgi skaistais laiks, kurš lika ar Alisi sajukt prātā krievu valodās un nosmiet abas stundas, gan visi skolas maratoni, gan līdzjušana mūsu florbola komandai, gan, gan, gan… šodien tiešām IR skaista diena, visās tās labākajās un ne tik labajās izpausmēs. galvenais, ka ir, kas liek pasmaidīt! tas forši (: un sniega, protams, vairs nav, jo Ieva visu nošņauca…

Advertisements

paņem savus alvas zaldātiņus…

man nepatīk teikt, ka man bija labas brīvdienas. tikai un vienīgi tāpēc, ka es zinu, ka tādu būs vēl daudz un tas jau sāk kļūt neko neizsakoši. bet nu – bija labas, jā

vakar aizvadīju ļoti nostaļģisku svētdienu (ja neskaita nostaļģiju uz paģirām) – ierakos vecās latviešu dziesmās. manās acīs – pērles. un ar to arī pietiek, lai liktu jums viņas te redzēt. ir jau vēl daudzas labas un vēl labākas, bet – kas par daudz, tas par skādi

ahh, jāņus sagribējās…

 

ir tādi cilvēki…

jā, es vēl naivi ticu liktenim. nē, neticu, ka tas mums visu pasniedz uz zelta paplātes, bet zinu, ka māk riktīgi iedot ribās, parādot, ka kusties nepareizajā virzienā. nu, it kā jau prieks. vismaz ir kāds, kas laicīgi aptur un sadod pa ķobi, pirms pats ar galvu sienā esi ieskrējis

bet ziniet, kam es ticu visvairāk? tam, ka cilvēki sev māk nejēgā prātus sagrozīt. no viena acumirkļa tādu nepatiesības miglu uzpūst… un pēc tam paši tajā dzīvo

es apsolu kādu dienu uzrakstīt grāmatu par savu dzīvi no 2009.gada līdz šim brīdim. tas būs nenormāli smieklīgi, lai arī humora izjūta nav mana stiprā puse

 kaut kā ne pa tēmu, sāku prātā uzskaitīt “ir tādi cilvēki…”. lūk, kādi tieši man viņi prātā ienāca – tas gluži vairs nav svarīgi. toties prātā sāka skanēt Ziedoņa dzejolis, tas gan ir svarīgi

Ir tādi cilvēki

Ir tādi cilvēki – sirds ļoti dziļi.
Liekas, ka sirds viņiem nemaz nav.
Vai viņi ļauni? Vai viņi mīļi?
Kad viņi smejas? Un kad viņi raud?

Tev likās – vētrām tu pasauli sedzi.
Žilbinošs prieks un līdz sāpēm ass!
Aiziet un pāriet, un vēlāk tik redzi –
Tas jau vēl nebija it nekas.

Ir tādi cilvēki – sirds ļoti dziļi.
Liekas, nekā viņi neapjauž,
Bet pašā dziļumā mīlestība
Nobrāztām rokām akmeņus lauž.

Nobrāztām rokām, bez viena vārda
Akmeņus salauž un akmeņus šķeļ.
Uzceļ sev pasauli, sagāž, ārda,
Nojauc un atkal no jauna ceļ.

Kur ir tavs “mīlu”, un kur ir tavs “gribu”?
Kur it tavs koks, un kur ir tavs zars?
Kur ir tavs ceļš uz bezgalību?
Kur ir tavs arkls, kas tevi ars?

Kas tev ir draugi, un kas tev ir mīļi?
Tu jau nemaz pats to neapjaud.
Ir tādi cilvēki – sirds dziļi, dziļi
Smejas par tevi
Un par tevi raud.

ķirsīša vietā skaista dziesma

pirms diviem mēnešiem bija Ziemassvētki

izliecies, ka to nezināji…

aiz slimošanas bezdarbības atradu sev lielisku nodarbi – cenšos izprast fenomenu, kāpēc visās hlama bildēs man ir vienāda sejas izteiksme. gribēju jau izveidot īpašu selekciju ar šīm bildēm un jums to nodemonstrēt, bet sapratu, ka tas jau vairs vispār nav smieklīgi. ar steigu jāiegādājas jauna seja. atgādiniet man no nākamreiz, kad es atkal izdaru tā… nu jūs jau zināt, kā

īstenībā es jūtos ļoti vainīga, ka šodien neaizgāju uz skolu, jo tai čikai pa kreisi šodien ir vārda diena un man ļoti viņu gribētos samīļot un sabučot, un vēl sazin ko izdarīt, jo pēdējā laikā dikti daudz muļķību  kopā sastrādāts un ir prieks, ka tām muļķībām atrodas kompānija ;* jo vairāk – šorīt atradu bildes ar savu zilo roku pēc 6.01. un sailgojos pēc atkārtojuma, lai arī es, laikam, esmu vienīgā, kura uz to būtu gatava parakstīties :D 

pēdējā laikā vispār viss nostājies savās vietās un jo lielāks prieks, ka pēc tik ilgiem laikiem arī Zani un Agnesi atkal esmu satikusi. i ne pāris gadi nepagāja, līdz sanāca kopā kko sarunāt ;D

bet vispār – man prieks par visu un visiem. un jo lielāks prieks būs tad, ja, man pirmdien pamostoties, ārā būs iestājies pavasaris… bet tas tā, starp citu

jā, pēc īslaicīga klusuma, es atkal aiz laimes varētu aizlidot. brīvdienas tiešām noder, tas būs jāpatur prātā, hahah

sirdī mērkaķis

es esmu iemīlējusies. mērkaķos. vienkārši nenormāli. viņi ir tik piemīlīgi. gan tie, kas ir spalvaini un zoodārzā, gan tie, kas tepat pa Rīgas ielām skraida. ticu, ka kādu dienu mērkaķi valdīs pār pasauli

bet vispār prieks (nu, īstenībā, arī tā pirmā rindkopa pauda prieku, jā). prieks par to, ka aizvadīju smieklu pilnu Ēnu dienu superīgā kolektīvā (paldies @InspiredLatvija !), ka beidzot zinu, ko gribu, ka satiktu tik daudz kolosālu cilvēku, ka pavadīju patīkamu vakaru dejotāju kompānijā, ka ar dejotājiem iesim sadziedāties karaokē, ka man ir divas sulas pakas, ka ārā smaržo pēc pavasara, ka @radio101 ir lieliska playliste manam mainīgajam noskaņojumam, ka mans opis, pat slimnīcā guļot, tomēr rod iespēju tikt pie savas balss referendumā, ka man ir tik superīgi draugi, kuriem es nepārtraukti stāstu muļķības, un viņi joprojām klausās

prieks valda pār pasauli

dumb one

šodien aiz neko darīt ierakos vienā grāmatplaukā un izvilku grāmatu “enjoy talking english”, kurā ir īsi, visnotaļ bezjēdzīgi stāstiņi. aiz tā paša vecā labā neko darīt, vienu no tiem sāku lasīt… atklājās skarba dzīves patiesība. neizaiciniet sievietes uz runāšanu!

A Dumb Wife

Once there was a man whose wife was dumb, and this made him sad because he loved her very much. After some time he went to see a doctor and said: “Can you make my wife speak?” “Perhaps I can,” said the doctor, “the operation is difficult, but if I try, I`ll do my best.” “Of course, you may try. I`ll bring her tomorrow,” said the husband.
The next day the doctor made the operation and the dumb wife began to speak. She spoke so much and so loudly that in a few hours her husband ran back to the doctor and said: “Can you make my wife dumb again?” “No,” said the doctor, “there are many ways to make a dumb woman to speak, but no way to make a woman stop talking.” “What must I do?” asked the man, “I shall soon die if I have to listen to her all day long.” “Well,” said the doctor, “I can`t make her dumb, but I can make you deaf and you will not have to listen to her.” “Very well,” said the man, “you may do so. It will be better than the other way.”

jā, vēlāk atklājās, ka arī citi stāstiņi ir… piemēram, šis

A Laconic answer

The Lacons lived in a part of Southern Greece called Laconia, and were known for their bravery and the simplicity of their life. One of their rules was always to speak briefly, using no more words than were needed. This was carried so far that to this day a very short answer is often called laconic, that is, such an answer as a Lacon might have given.

There was in Northern Greece a land called Macedonia, which was once ruled by a king named Philip.

Philip wanted to become master of all Greece. He therefore collected a great army and conquered all Greece, until only Laconia remained unconquered. Then he sent a letter to the brave Lacons saying: “If I invade your country, I will destroy your great city.”

In a few days an answer was brought back to him. He found only one word written in it – that word was “If”.

A Story Too Horrible To Tell

Three tourists come on a visit to New York one day. They take a room in a large hotel. The hotel has twenty-five stories and their room is on the top floor. In the evening the three gentlemen go out for a walk along the streets of the city.
They return to the hotel about one o’clock in the morning after the theatre and a supper in the restaurant. When they come back the manager informs them that the lift is out of order. He is expecting some men to repair the lift but it is going to take a long time. So the friends decide to walk to their room.
It is a long walk and they decide to tell stories on the way to make it easier. The first man begins his story and when he finishes it, they have reached the tenth floor. The second man begins his story. It is long, interesting and funny, so when he finishes it, they have reached the eighteenth floor. There are only seven floors to go and one story to hear.
So, the third man begins his story. It is the last story and he isn’t in a hurry to begin it. He is silent for a minute then he says: “My story isn’t long, but it’s too terrible to tell it now. We are on the nineteenth floor, but our key is downstairs. We forgot to take it with us.”

un tā nu es aizlasījos tik tālu, ka beidzot, pēc tam, kad šī grāmata plauktā bija nostāvējusi aptuveni gadus 8, stāstiņi tika pievarēti