lec, pat ja nezini kur

“There’s a wonderful old Italian joke about a poor man who goes to church every day and prays before the statue of a great saint, begging, “Dear saint-please, please, please…give me the grace to win the lottery.” This lament goes on for months. Finally the exasperated statue comes to life, looks down at the begging man and says in weary disgust, “My son-please, please, please…buy a lottery ticket.”

/Eat. Pray. Love./

šī filma man šobrīd vienreizēji atgādina pašai sevi un vienmēr taču ir jautri uz sevi no malas paskatīties… rīt sāksies, iespējams, viens no lieliskākajiem manas šīs vasaras piedzīvojumiem. galvenais un patīkamākais – tā vienreizējā sajūta, kad tev nav ne jausmas, kas tevi sagaida soli tālāk, tomēr to soli tik traki gribas spert! eh, lai arī kā beidzot izgulēties gribētos, laikam jau būs kārtējā bezmiega nakts. šoreiz tikai tā vietā, lai to pavadītu skaļas Vecrīgas vidū, pavadīšu to uz sava krēsla, trinoties par to, kaut nu laiks līdz rītdienai ātrāk paietu

http://ask.fm/therandomp

ļaujiet krist skrūvītēm

šajā pasakaini sniegotajā pirmajā aprīlī (sajutāt ironiju, ja?), mājās nākot, aizdomājos, cik ļoti daudz ko izšķir pirmais mirklis vai pirmie pāris mirkļi… nē, piedodiet, šis nebūs pirmā aprīļa joka ieraksts, jo man nepatīk šīs dienas koncepcija (un nē, tas nebija joks…)

pirmais iespaids ir maldīgs. nereti pat pārāk ļoti. tomēr pirmais iespaids ir un paliek pirmais un vienīgais pirmais. un cik ļoti daudz kas varētu būt citādāk, ja vien tas pirmais mirklis būtu bijis… ne tāds. vienalga, kāda ir situācija. vai tā ir saruna ar kasieri (kā tev iet, Juri?), darba intervija, jauna friziera apmeklējums vai jebkas cits. nereti pēc tā pirmā brīža nāk vēl piecdesmit vai 50 x 50 brīži, tad vēl un varbūt vēl neskaitāmi daudz. bet, kas varēja notikt citādāk tajās situācijās, kurās pēc pirmā brīža citi neseko? varbūt pietrūka viens jautājums, viena piekrišana, kaut viens draudzīgāks smaids vai laba vēlējums. laikam tā arī nekad neuzzināsim, cik īsti pietrūkst, lai notiktu citādāk

šodien uzzināju, ka par savām attiecībām varu pateikties skrūvītei, kas izkrita. un ne pārnestā nozīmē, bet tiešā. pat pārāk tiešā. un varbūt tieši skrūvīte, kas joprojām guļ kaut kur uz asfalta Pārdaugavā, varbūt tieši tā viena skrūvīte bija tas viens īstais brīdis, kas izšķīra neskaitāmi daudz pārējos. ļaujiet krist skrūvītēm, kas zina pie cik mirkļiem tās vēl novedīs

http://ask.fm/therandomp

R.I.P. FZ, ar tevi bija forši

citējot @elizabetediana

balles vairs nav tās, un mēs vairs neesam tie…

bet ir jau jauki ik pa brīdim izbāzt degunu ārpasaulē, saprast, ka GW bārmenīši tevi vēl atceras, ka no galdiem joprojām ir iespējams lidot un dzīve īstenībā nekur nav pazudusi. but still – chchchchanges… un paldies tiem sprukstiņiem, kas, mani vakar satiekot, izrādīja neviltotu pārsteigumu par to, ka  neeju atpakaļ uz Vecrīgu. oh, those good old times :D

ēras beigas – tā mēs vakar ar Alisi skumjā kārtā sapratām. FZ ciet, R`n`R ciet, vieta, kuras nosaukumu neatceramies – ciet. ehhh. viena ēra beidzas, cita sākas. kamēr GW vēl stāv, kur stāvējis, dzīvot var

http://ask.fm/therandomp

ir maģija

ne tikai pirmajiem skūpstiem, pirmajai picas pagaršošanas reizei, pirmajai Led Zeppelin dzirdēšanas reizei, bet arī pirmajiem datumiem ir sava maģija

sava maģija, kas liek saprast, ka visi iepriekšējie pirmo datumu ieraksti savā ziņā aptver kaut kādu melno caurumu par aizgājušo mēnesi, tajā pašā laikā nedaudz sūdzas, ka laiks tik ātri skrien, un vēl tikpat nedaudz – priecājas. par kaut ko. jo vienmēr jau var par kaut ko priecāties, am i right?

man šis pirmais novembris liek atcerēties, ka nav jūlijs, kā man tas nepārtraukti liekas. oh well. tūlīt jau atkal būs, tā es sevi kind of mierinu

http://ask.fm/therandomp

p.s. man te ir tāda kategorija kā ‘rudens’. kad to būtu pienāci nomainīt pret ziemu?

vaniļa debesīs

nezinu, tam par pamatu antarktīda aiz loga, karaliskā sestdiena ar vismīļāko cilvēku pie sāniem, nedēļas garuma bohēmas sākšanās vai kādi citi man vēl neapzināti apstākļi, bet šodiena ir ieslīgusi tādā melanholijā, ka tā vien gribas mūžīgi klausīties Sigur Ros (vai drīzāk R.E.M., vai Bobu Dilanu, vai Guns`n`Roses, vai īstenībā vienalga ko…) un turpināt izbaudīt to, kā ir attapties tad, kad esi galīgi laimīgs, ne tad, kad tā laime jau aizpeldējusi uz blakus kvartālu pie kaimiņienes Ņinas

un jā, runājot par Ņinām, nedaudz atgriežas ticība cilvēkos, kad kāda garāmejoša omīte, pārkāpjot savai krievvalodīgajai barjerai, cenšas pateikt, ka novēl daudz mīlestības un laimes (un laikam arī mazbērnus). it kā sīkums, bet patīkami

 

pt #1 bez dziesmas par dzīvi

* kāda būtu mana dzīve, ja nebūtu pēdējo 2,5 gadu? – tajā šobrīd nebūtu septiņas matemātikas nedēļā

* es nesaprotu savus kaimiņus. vienkārši nesaprotu. aptuveni tieši 18:30, 20:00 un 22:00 viņi uz visskaļāko sāk klausīties gangnam style, bet pēc tam – atkal kapa klusums. viņi tur kaut ko upurē?

* noskaidrojām, ka trešā ģimnāzija nav vēlama svara vērotājiem. tur vienmēr ir auksti un, kad tev ir auksti, tu sajūties kā bomzis un tev automātiski gribas ēst, līdz ar to – tev vienkārši visu laiku gribas ēst

daudz kas bija savādāk, kad dzīve no mana skatupunkta izskatījās šādi…

pretend like it`s 1969 forever

ir tādas situācijas, kuras nav iespējams atmudžināt. var tikai izstāties no spēles…

/Airisa Mērdoka/

paldies, vasara, tu biji ļoti forša, bet vienmēr nevar tādā leiputrijā dzīvot

kā runas klīst, ir sācies mūsu ‘pēdējais septembris’, tāpat kā pēdējais viss pārējais. nu, kā uz miršanu, apmēram. jūtu, ka šis gads paskries nemanot, tas forši, jo man tomēr labāk patīk leiputrija

http://ask.fm/therandomp

they’re young and alive

šis ir pirmais brīdis pēdējo divu dienu laikā, kad man nesāp galva, varbūt tāpēc es atguvu skaidro saprātu un iemīlējos atkal The Smiths… bet vispār ir nedaudz pat forši dzīvot tādā kā apātijā, neko neuztvert, neko nesaprast, bet just, ka manī atkal briest baigās muļķības. kaut gan bija tāds brīdis šajās brīvdienās, kad es beidzot sapratu, ka jebkurā gadījumā esmu muļķe un kāda vairs starpība, kā es to izmantoju

tagad gan man kāds varētu atteleportēt milzīgu ventilatoru, jaunu galvu un gigantisku mīkstu spilvenu, kurš būtu mūžīgi auksts. lūk, tad es būtu nenormāli laimīga. lai gan tāpat esmu, bet tā īsti nespēju to izrādīt, jo man atkal sāk sāpēt galva, ja smaidu :D it kā smieklīgi, bet nu īstenībā diezgan stulbi

 http://ask.fm/therandomp