ONE BEERISH TIME OF MY LIFE || TRIP

vācija

(Or you can call it celebration of my blogs 3rd birthday)

Once I had this wonderful tradition to post some quotes or highlights from my trips. I did it with our roadtrip to Slovakia, when I went to Denmark for the second time and the first one is captured somewhere as well.. and few more times that I’m too lazy to look for… anyhow – back on track. There have been some trips meanwhile I was quiet, but this is the one that i need to engrave here for sure (thanks for being worth it!). So Germany – Munich it was!

Munich

  • First of all, you can’t come to Germany if you don’t know that women and beer you push downstairs
  • We got stuck in traffic even on highroad. Those are some skills over here!
  • You can’t meet on the internet in Germany, because internet is so slow.
  • Ieva goes into huge pizzeria to find toilet. Comment – ‘if you find yourself in train station, you know, you missed the toilet’.
  • In Turkish streets even sprite is Turkish
  • If mountain will be crushing or air tram falling down, you won’t find time to be scared, so no worries!
  • 8 p.m.? Bars? Streets full of happy people walking home from work? Oh, wait, no, you already missed bedtime…
  • *cooking some pies* ‘How it should look like when it’s ready?’ – ‘Warm’
  • And then he wakes up at 5 a.m., asks what am i doing, puts up ‘are you gonna be my girl’ and walks around the room with satisfied smile on his face ‘oh, such a wonderful morning!’ (Is it? Really?)
  • Went abroad to find out that my paradise looks like big bookshelves and huge, puffy bed. No, actually Munich itself wasn’t so bad either : )

Round, round, round it goes… so see you next time, Germany! (If you’re up for bringing me to Berlin, I’m just here!)

Sincerely
Ieva.

februāris – marts – aprīlis – maijs

pēdējās dienās ir pārņēmusi tā sajūta, ka gribas skriet uz visām pusēm. dienas tik ātri nāk un iet, bet paspēt gribas tik daudz!

piemēram,

man gribētos kā Flērai pamācīties Nepālā (https://vimeo.com/41910402)

tāpat man neizsakāmi gribētos pabūt arī Taizemē (https://vimeo.com/57663076)

bet ne jau tikai ar mētāšanos pa pasauli aprakstāma mana vēlme ‘skriet’. tikpat ļoti es vēlos arī izlasīt visus Zentas Mauriņas rakstus, sadraudzēties ar tehnoloģijām, aiziet uz Latgalīti, uztaisīt šokolādes kūku, patripot ar riteņiem pa Latviju, biežāk rakstīt bloga ierakstus, nosauļoties zeltaini brūnai, tikt atpakaļ pie sarkaniem matiem, nopirkt jaunu kleitu un… ko tik man negribas! vispatīkamākā pāri visam tomēr ir apziņa, ka to visu laika gaitā noteikti arī izdarīšu :)

http://ask.fm/therandomp
https://vimeo.com/user7538189/likes

…kad sniegu var ēst un aizbāzt aiz krekla

dažreiz liekas, ka šī pusgada nemaz nav, ka tas ir tikai tāds viens liels solis no Ziemassvētkiem uz jūniju un visi tikai minstinās to spert. tagad visiem tas, kas nav interesējis pēdējos gadus, neinteresē vēl vairāk, visi (like visi, pat tie, kas par tādām lietām nerunā), ir sākuši runāt par to, ko darīs pēc šī gada, liekas, ka pieci mēneši grozās vien ap izlaidumu kleitām, balsojumiem par ballēm, priekšnesumu mēģinājumiem, augstskolu izvēlēm un visu pārējo, par ko visiem riebjas runāt un klausīties, bet tas tāpat notiek. kā Diāna teica, vairs nav tā sajūta “nākamgad”. tas, laikam, arī ir visforšākais. pārmaiņas! šis viss pusgads man apkārt ir kā viena liela svētdiena. nesūdzos, man svētdienas patīk :)

p.s. ja jūsu svētdiena tomēr negrozās ap pārmaiņu jautājumiem, ziemas miegu vai, gluži otrādi, šīs skaistās dienas izbaudīšanu, no sirds iesaku noskatīties to izslavēto The Perks Of Being A Wallflower, ir laba. bet laba ir arī Candy, Submarine, un… vispār labāk kādu grāmatu palasiet

kur ir mana lidmašīna?

balts, melns, balts, melns, balts, melns, baaaaaaaaaaaaaaaaaalts (neuztraucieties, tūlīt būs pavasaris, tad vispār būs tikai dzeltens ar rozā degunradžiem oranžās debesīs (gaiši zilas likās pārāk banālas))

un nē, es nerunāju par dalmāciešiem, bet gan savu nosakņojumu. lai arī kā tur ar to būtu vai nebūtu, šodien atklāju tādu baigo fīču… – tas, patiesībā, ir visnotaļ atkarīgs no cilvēkiem man apkārt. nu, noskaņojums, i mean. ko es vēl sapratu? man patīk cilvēki! nē, man joprojām kretinē mūsdienu sabiedrība, tomēr cilvēki paši par sevi ir visnotaļ patīkamas būtnes. pietam – samērīgās devās, pareizā laikā un vietā. piemēram, pēc savas pēdējo pārdesmit stundu depresijas, kuras iemeslu tā īsti joprojām nezinu, atklāju, ka, satiekot manus kursu draudziņus, noskaņojums pēkšņi uzlēca debesīs. kāpēc? lūk, par to arī kādu brīdi domāju, jo neteiktu, ka mēs esam bff (bifeļu fileju fejas) vai vispār jebkādā mērā ieinteresēti viens otra dzīvē, bet tas arī man bija vajadzīgs!!! jautra kompānija, kura neko nezina par manu dzīvi. tādi cilvēki ļauj aizmirsties un atcerēties, ka dzīve ir forša, neinteresējoties par to, kur biji vakar vai kādā gultā gulēsi rīt

*offtopic (tas man atgādināja kādas skolotājas (matemātikas?!) joku par to, ka viņai neinteresē, kādā gultā mēs rīt pamodīsimies, bet tā, protams, būs mūsējā)

labi, es sapratu, ka tas, laikam, tomēr nebija joks. vismaz Zvirgzdiņa joku jau nu točna nepārspēja: “trīs ķīmiķi izdzer pa metilspirta šotiņam, pēc brīža brīnās, kur palika gaisma (īstenībā metilspirts padara aklu)”

jā, un es tiešām paskatījos ķīmijas kladē, lai šo joku pareizi uzrakstītu, citādāk jau jūs nesmietos, ko jūs tagad noteikti neprātīgi darāt

p.s. jā, es šo dziesmu pēdējo 24h laikā esmu noklausījusies vairāk, kā jūs spējat iedomāties

http://ask.fm/therandomp

anarchy

man patīk svētdienas. ne tikai tāpēc, ka bieži vien tieši svētdienās sanāk pamosties jaukā kompānijā, tieši svētdienās ir vislabākais attaisnojums nedarīt neko un tieši no šī attaisnojuma rodas vislielākā iedvesma, pat ne tāpēc, ka mamma svētdienās cep lazaņju. secinājums, īsāk sakot, ir tāds, ka man vienkārši patīk svētdienas. svētdienas ir foršas. eeem… es laikam neko citu arī negribēju teikt. hmm… nu ja

nē, īstenībā es varu pastāstīt arī to, ka šis ir pirmais šī gada ieraksts te (ja? un tad es atkal brīnīšos pēc gada, ko sešas dienas pēc JG darīju…), tāpēc radīsies jauna BIRKA (patīk man šis vārds, nu neizsakāmi) – 2013. jau ceturtais gadskaitlītis, woop woop. ne jau tāpēc, ka man šim blogam būtu četri gadi, bet tāpēc, ka man pirms tam vienkārši nebija dzīves, tāpēc nebija vērts ieviest BIRKAS tiem gadiem par godu. un vēl mēs noskatījāmies vakar Sinisteru un, lai arī man nepatīk šausmu filmas, šī bija riktīgi smieklīga. tiešām. smieklīga. būs mācība sestdienu vakaros izklaides nolūkos skatīties šausmu filmas komēdiju vietā

http://ask.fm/therandomp

we got it almost every night

tātad. degungalā izleca reklāma par “runas loģikas kursiem”. aizdomājos, cik interesanti varētu būt, ja es beidzot sāktu loģiski runāt. ja mani pazīstat, tad varbūt nojaušat, kā ir, kad gribu kaut ko pateikt “…un TAD” [un tad arī seko dažādas neartikulētas skaņas, mīmikas, lēkāšana uz vienas vai abām kājām, plaukstu vicināšana gaisā, cenšoties ar visu manu iekšējo sparu izteikt, ko vēlos pateikt]

cik interesanti būtu iet uz loģikas kursiem. nē, īstenībā tas vairs pat neizklausās interesanti, aizmirstiet

this is kind of magic, lalallaaa…

pēc šodienas sarunām sapratu, ka ir tādi cilvēki, kuriem gribas uz savu vietu dzīvē, citiem gribas uz marsu, pie vīriešiem, citiem, vispār nafig neko nevajag. un i ne 18 gadi nepagāja, līdz atklāju, cik daudz dažādu cilvēku pasaulē. un gandrīz visi viņi forši. protams, tikai tad, kad man noskaņojums labs

http://ask.fm/therandomp

izsmēlu savu dziļo domu

es noteikti būšu pārāk slinka, lai jebkad dzīvē iestātos režisoros, uztaisītu savu izrādi vai kaut nopietni līdz tam aizdomātos. tāpēc es vienkārši turpināšu iet uz teātri un sapņot “kā būtu, ja…”

piemēram, pēc šodienas vājprāta es sapratu, piemēram, to, ka… man būtu pārāk gari jāraksta, lai pastāstītu. iesaku jums aiziet uz Vau!!! bet īstenībā neiesaku gan. jums nepatiks. bet es vismaz savam sirdsmieram sapratu, ka vājprāts tomēr vēl pastāv, lai arī, kā izrādē minēts, neviens nav pilnīgi vājprātīgs, jo mēs visi, diemžēl, esam pārāk normāli

“dažreiz gribētos, lai viņas kājām pārbrauc vilciens. varētu viņu visu dzīvi uz rokām nesāt”

“sākumā uz tevi skatās sega, tad manekens iziet pastaigāties. kāpēc kastes klusē, it kā neko nebūtu redzējušas?!”

bet ir kruti. es gribētu būt režisors kaut tikai tāpēc, lai varētu bieži iet uz teātri un sēdēt pirmajās rindās

relax, take it easy

tik ļoti gribas šīs brīvdienas ieslodzīt kādā putnu būrītī un paturēt uz brīdi tepat blakus. nu tā, lai vēl var nedaudz redzēt, nedaudz just klātbūtni un nedaudz turpināt baudīt. pēc tās nenormāli trakās nedēļas šīs brīvdienas bija tieši laikā – viss tieši tādās proporcijās, kā vajadzīgs, sākot ar vismiļākā cilvēka klātbūtni un jaunām kleitām, beidzot ar jauniem dzīves mērķiem, sušī, teātri un visu pārējo, kas piedienas pie lietas. tā vien gribas klusi nopūsties un pasmaidīt – kur vēl laimīgāks cilvēks par mani!

tagad ir tik traki grūti kāpt atpakaļ ikdienā, atkal sākt uztraukties par matemātikas un ķīmijas atzīmēm, atkal celties tad, kad modinātājs liek, atkal skriet un skriet, un skriet līdz nākamajām brīvdienām. tomēr šī labā svētdienas vakara sajūta laikam jau arī kaut kā nebūt jānopelna

let the new legends be born

tā jau tās tradīcijas veidojas

iesākumā tu sāc mācīties vidusskolā un, neko ļaunu nedomādams, nolem svinēt valsts svētkus ar nu jau vecajiem skolasbiedriem – jātiekas taču ir! tā nu jūs aizsvinaties, līdz brīdim, kad salūts sprāgst vien tv ekrānā aiz muguras – kas nokavē, tas nepaspēj

maza bēda, jo vēl jau ir nākamais gads. tad skolasbiedri savācas vēl kuplākā skaitā un iekaro vietas, par kurām tagad stāsta vien senas teikas. un pat salūts tika redzēts! nu, vismaz tā cilvēki runā…

trīs lietas labas lietas, bet līdz ar to trešo dzimst arī jaunas tradīcijas. skolasbiedri paklīduši kur kurais, rodas jaunas kompānijas, kas savācas vēl kuplākā skaitā un operatīvāk, kā līdz šim pieredzēts. tāds vakars sākas ar nekaitīgiem tvītiem, kas pazīstami kā “i gotta feeling”. nu, tādiem kā šis

nākamais rīts ir liktenīgais – tad tu saproti, kādas leģendas tagad ir dzimušas, kādas tradīcijas turpmāk būs jāietur, apjēdz, ka tur, jaunībā, bija vieglāk. toreiz, kad vēl nebija atklātas festivālu īpašās kombinācijas. toreiz, kad neviens nezināja gangnam style. toreiz, kad četras meitenes nekaitīgi atzīmēja svētkus. toreiz, kad zāle bija zilāka un debesis zaļākas

tā nogurt var tikai no svētkiem…

p.s. visforšāk ir fotogrāfēties piebāztā liftā . lūk, pierādījums

http://ask.fm/therandomp