TO DO OR NOT TO DO || Travelling & Planning

header20

There is this blog… that inspired me to start thinking…

Usually I am the one who just ‘goes for it’ without much planning. And here I am – for the very first time I am in one place, doing one thing AND reaching for ONE main goal.

Not a big secret anymore that me and my boyfriend somehow got very attached to the idea to leave our country. First thoughts were rising around half year ago when we already were abroad. Later on this idea lived through many different stages, different purposes and goals, but after all we’ve finally decided on one destination and one goal. But more about that – some other time.

This time about… planning!

Continue reading

Advertisements

nelaimes putna rapsodija

tad nu tā. atkal esmu nonākusi tajā punktā, kad putni galvā, gribas skriet, lidot, darīt, lēkt, dejot, vienalga, īstenībā. ka tikai būt kustībā, lai arī tajā pašā laikā iekšējais gliemezis tur mani pie zemes un saka: “nu uz kurieni atkal…?”

bet ne par to stāsts. šoreiz tas būs par to, kāpēc vienmēr es ieskrienos, palecos, bet tā arī nekur neaizlidoju

redz, man, nezinu gan vai teikt ‘tipiski kā citiem’ vai gluži pretēji, ir tā, ka visu vajag uzreiz. nu tā, ka uzreiz – uzreiz. burtiski tagad. kad es izdomāju, ka gribu mācīties grafisko dizainu, es atradu pirmo programmu, kas trāpījās pa ceļam (jo nebija jau laika meklēt) un izskatījās (un izklausījās…) riktīgi kruti. tajā pašā laikā – level up, uzreiz 3D, kaut arī es īsti parastu cilvēciņu paintā uzzīmēt nekad neesmu mācējusi… vienalga. nākamais solis – tutorial. (piezīme: šajā brīdī es joprojām pat īsti nesaprotu, ko gribu mācīties). atrodu, pamēģinu, viss forši, bet tomēr nekas nesanāk. nekas, varbūt cita programma būs labāka. un jā, redz, jau trīs citas priekšā – nosaukumi vēl saistošāki, pamācības vēl sarežģītākas… nē, tomēr nebūs.

un īstenībā jau es pašā iesākumā zināju, ka nebūs, jo tajā pašā brīdī gribēju arī izdomāt, kā portfolio sačinīt augstskolai. pēkšņi kaut kā tā grafika ir aizmirsusies, toties prātā aptuveni miljons un vēl kādi divi varianti, ko un kā darīt. pirmais mēģinājums – piebeigt ideju prātā. pirmais šķērslis – pirmā apņēmība to pārvarēt. bet, redz, tepat aiz stūra jau vēl piecas idejas, un ko gan kavēties pie pirmajām, ja var aizskriet tālāk… tomēr, ja tā padomājam – ir desmit vakarā, kur es tagad ar to portfolio dēšos. uz plauktiņa stāv Dikenss. iešu labāk palasīt.

tā es, šķiet, varētu turpināt bezgalīgi. patiešām – bezgalīgi. jo tas kosmoss, kas ir manā galvā, kustas trīs gaismas ātrumos uzreiz. it kā skumji, jo reti gan man sanāk kam tiešām pieķerties, tajā pašā laikā – saistoši, jo tad, kad esmu izskrējusi cauri pārdesmit neveiksmīgiem mēģinājumiem un idejām, galu galā kaut kur jau apstājos un tad nu tas arī ir tas īstais… nu… vismaz uz brīdi…

kā šo karstgalvību atrisināt/pārvarēt/izārstēt – par to vēl zinātnieki strīdās

 

http://ask.fm/therandomp

 

…kad sniegu var ēst un aizbāzt aiz krekla

dažreiz liekas, ka šī pusgada nemaz nav, ka tas ir tikai tāds viens liels solis no Ziemassvētkiem uz jūniju un visi tikai minstinās to spert. tagad visiem tas, kas nav interesējis pēdējos gadus, neinteresē vēl vairāk, visi (like visi, pat tie, kas par tādām lietām nerunā), ir sākuši runāt par to, ko darīs pēc šī gada, liekas, ka pieci mēneši grozās vien ap izlaidumu kleitām, balsojumiem par ballēm, priekšnesumu mēģinājumiem, augstskolu izvēlēm un visu pārējo, par ko visiem riebjas runāt un klausīties, bet tas tāpat notiek. kā Diāna teica, vairs nav tā sajūta “nākamgad”. tas, laikam, arī ir visforšākais. pārmaiņas! šis viss pusgads man apkārt ir kā viena liela svētdiena. nesūdzos, man svētdienas patīk :)

p.s. ja jūsu svētdiena tomēr negrozās ap pārmaiņu jautājumiem, ziemas miegu vai, gluži otrādi, šīs skaistās dienas izbaudīšanu, no sirds iesaku noskatīties to izslavēto The Perks Of Being A Wallflower, ir laba. bet laba ir arī Candy, Submarine, un… vispār labāk kādu grāmatu palasiet

mad world

I:  a man arī tikko sirds iesāpējās
bet tas laikam tāpēc, ka sāk aptaukoties

D: man sāp tur, kur ir sirds
tikai otrā pusē

I: kāpēc man ienāca prātā akna?
kas man par * telpisko domāšanu?

*turpmākā saruna tiek cenzēta, viss, ko jūs lasīsiet, izskatīsies kā viens liels pĪĪĪĪĪ*

bet vispār diena sākās ar ideju, ka man riktīgi gribas piepildīt kādu ideju. vēl mazliet iepriekšāk – ar … neatceros, īstenībā. bet tad es atklāju atlantīdas okeānu un viss mainījās. ā un jā, gribēju dejot pie šīs dziesmas. joprojām gribu…

kas notika sarunas beigās? well. some things you get to know. some – don`t

īstenībā šodiena vispār tāda revolucionāra. nepārtraukti saku vārdu īstenībā. it kā kaut kas varētu manā pasaulē arī neīstenībā būt. vēl es atklāju, ka nemāku izrunāt ne tikai vārdu “world”, “available” un “girl”, bet arī “women”, jo, kā man kursos samācīja, to patiesībā izrunā kā “wImen”, a es lose domāju, ka women ir women. or whatsoever. pieļauju, ka jums smagi neinteresē

http://ask.fm/therandomp

P.S. ES ŠONAKT SAPŅOJU PAR KUĢIEM !

tikai vieninieki, divnieki un nullītes

šī ieraksta dēļ es dušā nepavadīju ierasto bezgalību, varbūt tāpēc ir vērts to izlasīt, bet laikam tomēr nē

dažreiz ir forši iesprūst. piemēram, liftā ar cilvēku, kurš tev patīk (if you know what i mean… (and even if you don`t)), arī vasarā iesprūst ir forši, lai gan ir oktobris un man kož odi. tomēr pienāk arī tādi brīži dzīvē, kad kaut kāds mērs ir pilns un gribas vien paņem kādu aiz rokas un aizlaisties prom, tur kur ir savādāk (savādāk, nevis citādāk, ievērojiet, lūdzu, būtisks punkts)

bet, ko darīt tālāk, es īsti nepaspēju izdomāt, jo, kā redzat, no tās dušas tomēr izmetos ārā…

zinu tikai to, ka tad, kad tas mērs ir pilns, ir jālaižas lapās. jo tad, ja neaizlaidīsies, neredzēsi, kā tās lapas tev aiz muguras uztaisa to traki skaisto tornādo

http://ask.fm/therandomp

reklāmas pauze un tamlīdzīgi

pamodos šodien četros un sapratu to, ka fkn jāsāk kā cilvēkam dzīvot, savādāk neredzu ne galu, ne malu šai bohēmai. un tad apjēdzu, ka man vienkārši nespīd, jo tīri fiziski nebūs iespējams tuvākā mēneša laikā dzīvot kā cilvēkam – Pīlādzis, dzimšanas diena, Agneses un vēl pāris ļautiņu dzimšanas dienas, Fono, Positivus un tad jau fkn augusts. nu, tad varbūt kaut kad augustā beidzot gulēšu un tā. šobrīd arī nafig nevajag, pārāk skaista tā dzīve neko nedarot un mētājoties pa pasauli apkārt

+ šo[dien]nakt bija interesants sapnis. interesants tāpēc, ka tam fonā visu laiku skanēja tālāk redzamā dziesma. un es visu sapni gāju cauri visām tām vietām, kur šogad ballēts. tāds interesants flashback sanāca

un jā, jāņi tiešām padevās galīgi labi. liels paldies Montai par hostingu, Agnesei par uzaicinājumu un vispār visiem par galīgi foršo kompāniju :) un vakar ar Zani arī forši iekūlāmies kkādā random zālītes pīpmaņu kompānijā jūras krastā :D tas arī bija nice, jā. ideāla vieta foršam svētdienas vakaram – Kafe 55 (ceru, ka šī reklāmas pauze tiks apmaksāta ar vēl kādu labu ballīti ;D)

no puķēm vismīļākās…

man nav rozes tumšsarkanās, un tomēr – šonakt veseli trīs pielūdzēji mani apdāvināja ar milzīgiem sarkanu rozu pušķiem, hahah. mani sapņi pēdējā laikā kļūst tik uzjautrinoši, ka ātrāk gribas aiziet gulēt, lai tikai noskatītos – kas šonakt sagaida. kāpu arī kalnos un sauļojos Grieķijā. tāda sajūta, it kā būtu atgriezusies no atvaļinājuma ;D

patīk man tie pirmie datumi. gandrīz kā jaunais gads katru mēnesi

ai, man vispār šobrīd viss patīk

es esmu garākie, gardākie tavi smiekli

beidzot ir pienākušas tādas brīvdienas, kad var normāli piecelties un cilvēcīgi dzīvot. tā īsti pat netraucē fakts, ka aiz loga kaut kāds ziemīgais atkal iestājies
prātā jau vairs nav pavasaris, bet vasara. tiek kalti sauļošanās un pasaules visurgājēju plāni
nākamnedēļ īsā nedēļa, ceturtdien jumta rāvējs @Palladium
manā kontā vēl viens lielisks Vonnegūta garadarbs

un vispār… viss forši! (:

šonakt bija kārtējais šizīgais sapnis par atgriešanos 93. – satiku tur bijušo lv skolotāju un stāstīju viņai, ka esmu saderinājusies. visi, kā vienmēr, skatījās uz mani kā uz citplanētieti un beigu beigās uz mūsu izlaidumu atnāca tieši pieci cilvēki, pietam tas notika kkādā skapī. nu, kāpēc gan ne! ;D

tev oranži mati

Tūlīt pat balss norādīja uz cilvēkiem, kas bija visapkārt pludmalē. Tur bija brīnišķīgs ģimenes tēvs, kas šobrīd kravāja mantas un vīstīja savus bērnus un kas labprāt gribētu tuvākas attiecības ar savu sekretāri, bet baidījās no sievas dusmām. Sieva, kas labprāt gribētu strādāt un būt neatkarīga – bet baidījās no vīra dusmām. Bērni, kas labi uzvedās, bet tikai aiz bailēm no soda. Meitene, kas zem nojumes vientulībā lasīja grāmatu, izlikdamās nepieejama, kamēr viņas dvēseli plosīja bailes no iespējas visu mūžu pavadīt vienai. Puisis, kas centīgi vingrinājās tenisa spēlē un ar bailēm domāja, vai nepieviļ vecāku cerības. Vecis, kas nepīpēja un nedzēra, sacīdams, ka tā viņam tīkas, bet īstenībā baidījās no nāves. Jaunlaulāto pāris, kas, skrienot un skaļi smejot, bezbēdīgi šļakstināja piekrastes bangas, bet sirds dziļumos baidījās novecot, kļūt garlaicīgiem un vājiem. Te, šajā brīnišķīgajā pludmalē, ikvienā mājoja bailes. Bailes, bailes, bailes. Dzīve vienās bailēs, giljotīnas ēnā.

P.Koelju “Nelabais un senjorita Prima”

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

man patīk svētdienas. ja tā labi padomā, svētdienas vispār ir manas mīļākās nedēļas dienas. miers pēc trakām brīvdienām. miers pirms turpmākās nedēļas. un jo vairāk – svētdienās manī vienmēr kaut kas uzsprāgst. dzimst visādas idejas, viena pēc otras. dažreiz gan tas ir ļoti kaitinoši, ņemot vērā, ka mani arī dīda vēlme tās visas piepildīt tagad un tūlīt, un tomēr… man patīk svētdienas, jā