es reizēm ticu, ka pūcei aste ziedēs rīt

Lauzīju domas, vai būs tāda paaudze, kas nepazīst karu, un kāda tā būs. Tolaik īsti to nevarēju iztēloties, bet tagad tāda ir. Šai paaudzei ir saprotami, ka vakaros ugunis logos deg gaiši un atklāti. Viņi nebīstas klauvējiena naktī pie durvīm. Viņi nekad nav pieredzējuši, kā nodedzina viņu māju, kā pakar viņa māti, nav saluši ierakumos, nav cēlušies uzbrukumam, nav saņēmuši paziņojumu “Kritis varoņa nāvē…” Tikai… tikai vai viss labais viņiem nav kļuvis pārāk pašsaprotams, pārāk vienkāršs? Vai, neiepazīstot zaudējuma rūgtās mieles, var novērtēt uzvaras prieku, vai, nezinot šķiršanās skumjas, var saprast atkalredzēšanās līksmi?

R. Ezera

man patīk cilvēki, kas zina, ka man patīk prāta vētra. man patīk cilvēki, kas zina, pa kuru ielas pusi man patīk pārvietoties. man patīk, ka vismaz vienu priekšmetu esmu 12 gadu laikā apguvusi pietiekami, lai šodien darītu tieši neko. lūk, patiesais prieks un laime! to atliek nosargāt… nu labi nē, vienkārši balli vajag. neverending balli trīs mēnešu garumā, okjā?

http://ask.fm/therandomp

Advertisements