you say you wanna revolution

“Mēs dalām skaistus mirkļus. Domāju, ka tikai tādas attiecības var būt skaistas un kaut ko dodošas – tu ar cilvēku satiecies, izbaudi kopā būšanu, pašķiries. Cilvēki nāk un iet, un tu dali ar viņiem skaistus brīžus. Dažkārt to var saukt par draudzību vai mīlestību, bet vai vajag? Kad sākam ietērpt vārdos, formulēt, kļūst grūti un garlaicīgi. Draudzībai, attiecībām vienmēr seko vilšanās.”

/Neeru/

Advertisements

‘kā būtu, ja…’

šis bezgala garais stāsts jūsu dzīvēs mainīs tieši neko, toties man ļaus pastāstīt, cik forši ir, ka ir tāda lieta kā izvēles brīvība

ja nu tomēr ziņkārība ir pārāka par dārgo laiku, fonā noteikti ir jāskan šim vai pietiks arī ar lietu

viss aizsākās ar to, ka 22.autobusā devos nezināmā virzienā. tur sev priekšā ievēroju kādu pavecu tūristu pārīti. opis tāds omulīga paskata, ar stilīgu hūti galvā, brūnām, siltām acīm, ome glaunu matu sakārtojumu, vērīgu skatienu un karti rokā. lūk, brīdis, kad atcerējos, ka bija laiks manā dzīvē, kad vēlējos doties studēt ārpasaulē. atcerējos arī iemeslu kāpēc. par to gan būtu cits stāsts, bet šis pāris manā prātā atkal uzjundīja šo vēlmi kaut uz kādu dzīves gadu apostīt gaisu siltākās zemēs…

pēc visnotaļ ilga laika sprīža, kad jau biju nedaudz atgriezusies realitātē un jauko pārīti aizmirsusi, pagāju garām RDKS. tajā brīdī es zināju, ka uzrakstīšu šo rakstu. aizdomājos par to, kā būtu, ja es 7.klasē būtu aizgājusi uz šo skolu – cik ļoti daudz kas būtu savādāk. (turpmāk pirms vārda “nebūtu” nelikšu ‘nekad’, jo kas zina…) un tomēr – es  nebūtu satikusi kristu, līdz ar to – nebūtu tajā liktenīgajā gadā aizdevusies uz fono. nebūtu pagalam ļoti mainījusi savu dzīves uztveri, iepazinusi jaunu kosmosu. es nebūtu aizgājusi uz trešo. 29.decembris nebūtu bijis tāds, kāds tas bija. galu galā – gandrīz gads manas dzīves nebūtu bijis tik traks, ka es pēc tā vēlētos radikālas pārmaiņas. un tieši šis ir tas punkts, kad es nonācu tur, kur šobrīd esmu. nevar teikt, ka ir izdarītas pareizas vai nepareizas izvēles. galvenais, ka tās mani ir novedušas brīdī, kad apzinos, cik laimīga esmu tur, kur esmu! ja kaut mazākais posms būtu bijis citāds, arī šodiena mainītos, tas fakts. bet, pa lielam atskatoties uz notikušo, es pasitu sev pa plecu par to, ka toreiz, tajā senajā 7.klasē, noraustījos un neaizgāju no 93. globāli uz to skatoties – tas bija tas brīdis, tas lēmums, kas mani noveda tur, kur esmu. protams, viss būtu bijis savādāk arī tad, ja es neaizietu uz PP koncertu, ja mēs ar Alisi neatgrieztos FZ, ja es neuzietu Ulda & Egila video & so on… par to pašu RDKS gan runājot – ironiskā kārtā dzīve man nepārtraukti piespēlē aizvien jaunu pazīšanos no šīs skolas…

bet kāpēc bija tas stāsts par pārīti? jo sapratu, cik ļoti, ļoti daudz ir variantu tam, ko un kā darīt. vispār, par pilnīgi, pilnīgi visu. tāpēc es esmu no tiem cilvēkiem, kas tic liktenim un klausās sirdsbalsī. ir pārāk daudz izvēles, kuras mūs nenovestu pie laimīgām beigām, ja vien nebūtu kaut kāds kosmosa dzinulītis, kas mums liek aiziet pareizajā virzienā. un jā, es ticu laimīgām beigām!

dzīve man ir pierādījusi, ka skriešana ar galvu sienā ne vienmēr atmaksājas, un tomēr – tā vismaz ir visnotaļ jautra padarīšana :)

http://ask.fm/therandomp

children of revolution #playlist

ja paskatās uz manu playlisti, ir redzami pāris lieli krahi manā dzīvē, kas manā mūzikas gaumē ir ieviesuši tādas bombas, ka ne mēli norīt… ar vārdu ”krahs” nebija domāts kaut kas slikts. just some changes. šonakt varbūt nedaudz tas atkal notika. pirmā lielā reize šajā jautājumā bija pirms tiem pašiem diviem gadiem, kad manā mūzikas dzīvē bija masu genocīds. nedaudz pat skumji paliek, atceroties, ko līdz tam klausījos… toreiz arī noskatījos the boat that rocked pirmoreiz (hashtag – jānoskatās obligāti). aptuveni pusgadu vēlāk bija vēl viena revolūcija, kad es ieslīgu vēl vecākā mūzikā, mūsdienu playlistes nepārzinot tikpat kā nemaz, neņemot vērā pāris underground grupas. laika gaitā pēc tam atkal samaitājos, jo pārāk daudz kas manā dzīvē nāca un gāja, lai es vispār pati saprastu, kas manām ausīm un apziņai patīk. tad pienāca chaulas laiki, kas arī kaut ko ļoti mainīja. tur nedaudz atgriezās mūsdienas un 21.gadsimta es-nemāku-spēlēt-normālus-intrumentus-tāpēc-vienkārši-bliezīšu-pa-pogām. šonakt es atkal iekritu vecajā mūzikā, tā, galīgi smagi. par to jāpateicas tam, ka jau n-to reizi savā dzīvē noskatījos to pašu veco, labo the boat that rocked (un paldies Ričam par pierunāšanu..!). tagad pilnīgi noteikti esmu gatava atkal kāpt jaunā ērā, kas, kārtējo reizi, izrādīsies galīgi vecāka par visām pārējām kopā ņemtām :)

un nē, turpmāk redzamais nav tā galīgi vecā ēra. divi gadi retrospektrā

roka necēlās pievienot bangarang, call me maybe, too close un tamlīdzīgus hitus, kas, par spīti manai skepsei, šo vasaru pavadījuši

http://ask.fm/therandomp

dzīves psihodēlija

man ir tāda nelaba tieksme iedomāties, ka cilvēki mani neatceras

pārāk bieži skatos uz kādu un padomāju, ka esam šur vai tur tikušies, šo vai to kopā darījuši, bijis tā vai šitā, bet es esmu vienīgā, kas to visu atceras. vienalga, vai kopā deju grīdas deldētas, mežā sēnes lasītas (un tas nekas, ka es sēnes ne lasu, ne ēdu) vai darīts jebkas cits tikpat bezjēdzīgs

tas man ļauj nedaudz mierīgāk dzīvot. skatīties uz visām atmiņām no malas un tamlīdzīgi, neiesaistoties vairs tajā visā, iepazīstot cilvēkus no jauna, ieraugot atkal pirmoreiz

līdz brīdim, kad izskan “āā, mēs taču toreiz…”

nu, fak zis šit !

mums pieder lietus, pieder okeāns un tukšas ielas

tik neparasti ir redzēt miljardiem cilvēku kas slēpjas
zem saviem jumtiem
kad kaut kur līst un varbūt mazliet drošāk un varbūt
mazliet dīvaināk
kā parasti es uzvedos tas tikai tāpēc ka mazliet baidos
es neesmu ķeizars
neesu miljonārs es varu tikai mazliet tevi sasildīt kad
mūsu drēbes viscaur izmirks

tas ir kā nopirkt dzīvi tik neparasti brīvi
un lai gan esmu muļķis tad vismaz par augstu
cenu gan

mums pieder lietus pieder okeāns un tukšas ielas kā
noass es vedu tevi uz mājām
lai glābtu no plūdiem un slapjām kājām un kad mums
pietrūks spēka mēs sēdēsim
zem parka kokiem un nebaidies mums būs tik silti kā
tūkstošiem tūkstošiem kamīnu kuras

tas ir kā nopirkt dzīvi tik neparasti brīvi
un lai gan esmu muļķis tad vismaz par augstu
cenu gan

aiz aizelpotiem logiem sēž miljards pie tējas un
televizoriem
un tērgā par to kā agrāk bijis simts gadus uz zemes ka
tā nav lijis

simts gadu jau uz zemes tā nav lijis uz zemes tā nav
bijis simts gadus jau

/Mārtiņš Freimanis/

woop woop

pēdējās dienās ir piedzīvotas pārāk daudz tādas lietas, kas man liek smaidīt kā jukušai, lai arī pati es to neatzīstu, smaidīt ta smaidu…

šī bija (joprojām ir un noteikti arī vēl turpinās būt) viena no galīgi foršākajām vasaras nedēļām. iemesls diezgan skaidrs – kārtējo reizi sapratu, cik man ir nenormāli forši draugi!

vakardienas koncerts arī bija neizsakāmi awesome. tas brīdis, kad tiek dziedāts “mums takš ir zelts un arī bronza”, un uz skatuves izbrauc Štrombergs, publika gar zemi. nez, vai paši prātnieki apzinās, kāda vara viņiem ir pār nabaga latvju ļautiņiem. pat apsargs ar savu cieto seju sasmaidījās brīdī, kad visi galīgi akustiski sāka dziedāt rudens kā rudens. esam tomēr dziedātāju tauta un nekas mūs nevieno acīmredzamāk kā Prāta Vētra

pārējās foršās lietas iz šīs dzīves pieminēt būtu pārāk publiski nepieklājīgi

xoxo, we know u love us :D

#333

es gribu rezervēt biļeti uz elli
viņa nesaprot
man nākas skaidrot
tā ir vieta pie jūras
tur visi dzer vodku
un ir fkn laimīgi

Leo Ho

 

kosmonauts ēzelis

man šonakt bija viens no dīvainākajiem sapņiem ever, vēl jo dīvaināks ir fakts, ka tam esmu atradusi arī ‘tulkojumu’. par ko bija sapnis – pat īsti stāstīt negribas, jo liekas, ka tik sick shit pat es nevarētu nosapņot. saistība bija ar ausīm, skrūvgriežiem un govīm (varbūt tāpēc es visu dienu par ēzeļiem runāju…?). tulkojuma ideja ir tāda, ka jādara kaut kas jauns ar manu dzīvi. tad nu es to ēzeli kosmosā sūtīšu

pirms tam gan es jums visiem vēl simts miljons triljons reižu pateikšu, lai jūs noklausāties šo dziesmu, jo, pirmkārt, viņi ir labi, otrkārt, dziesma ir laba, treškārt, jums viņi ir jāmīl un jānāk rīt ar mani uz shotcafe viņus klausīties, ok?

un es saņēmu oficiālu atļauju šai dziesmai kļūt par mana seriāla noslēguma sērijas soundtrack. viņa skanēs tad, kad ātrumā pēdējās sērijas beigās pavīdēs episkākie momenti. varbūt arī tas, kā es ieskrēju kokā

neuztraucieties, es rīt beidzot tā nopietni eju no mājām ārā, varbūt beigšu muļķības runāt

http://ask.fm/therandomp

they’re young and alive

šis ir pirmais brīdis pēdējo divu dienu laikā, kad man nesāp galva, varbūt tāpēc es atguvu skaidro saprātu un iemīlējos atkal The Smiths… bet vispār ir nedaudz pat forši dzīvot tādā kā apātijā, neko neuztvert, neko nesaprast, bet just, ka manī atkal briest baigās muļķības. kaut gan bija tāds brīdis šajās brīvdienās, kad es beidzot sapratu, ka jebkurā gadījumā esmu muļķe un kāda vairs starpība, kā es to izmantoju

tagad gan man kāds varētu atteleportēt milzīgu ventilatoru, jaunu galvu un gigantisku mīkstu spilvenu, kurš būtu mūžīgi auksts. lūk, tad es būtu nenormāli laimīga. lai gan tāpat esmu, bet tā īsti nespēju to izrādīt, jo man atkal sāk sāpēt galva, ja smaidu :D it kā smieklīgi, bet nu īstenībā diezgan stulbi

 http://ask.fm/therandomp