STEREOTYPE TIME: italians vs latvians || Travel stories

header11

When I was living in Naples, most of my friends were from Erasmus. Here, in Rome, most of people that I have been contacting with finally are true citizens of this country.

I came here with full package of my stereotypes. Most of them – true… but italians have some thoughts about latvians and northern people in general as well. Some of them were in my mind before coming, other ones still make me thoughtful – why… just why…?!

Anyway the thing is – finally I meet, as french would say ‘tête-à-tête’ [head-to-head/eye-to-eye whatever you prefer], with italian opinions, stereotypes and just thoughts about northern and latvian people (since sometimes for italians we are eastern people… not so sure how correct is their globe around here)

1. First of all – no one knows word Latvia. Here they have Lettonia. And I still haven’t figured out why… right now I already have my typical answer to question where am I from – ‘Latvia, I meant – Lettonia’. Feels like I don’t even know where the hell I come from anymore…
2. Latvia and Lithuania is not the same. Some Italians know that, but most of them doesn’t consider this topic serious enough to keep it in their heads.
3. We, northern people, are well known here as the ones who can drink a lot. As far as I have talked with different people – they are kinda admiring it. So – cheers to us, my northern friends!
4. Weird socks. I have weird socks. And no one here has any idea why we need such weird socks.
5. In italian heads in Latvia we have neverending sibirian weather. I am pretty sure that they basically think that we are living like eskimos. And they are giving me so sad eyes about it that are saying ‘oh, you poor human being, finally you will be warm…’
6. Good thing – still haven’t heard any comparisons to us being a part of russia or anything. although almost everyone who knows something about Latvia automatically generates this idea that i know russian…
7. They know that Riga is beautiful or at least have heard something about it! There are even few people who wants to visit it. At least something warms my heart truly (and if you’re italian reading this – no, don’t use it as your next pick-up line, thank you).

I am pretty sure that i will collect or remember some more… it’s like neverending story going on around here.

ga140113

sex, drugs and rock’n’roll jeb īstās dānijas vētras notiek silo

es šo ierakstu būtu nosaukusi arī konkrētāk, bet nevēlējos izklausīties nepiedienīga. tomēr beigu galā stāsts ir par to, kā es braucu uz Dāniju, lai apciemotu Alisi. tas viss gan mainās brīdī, kad trīs traki sievišķi, kas reiz, sen senos laikos, atklāja ruma un (lēta) vīna šotu burvību (khm), izlēma atkal apvienoties un pamēģināt, kā ir kopā ballēties pēc tam, kad to ilgi nav sanācis izbaudīt… tā nu šis virsraksts no ‘Ieva Dānijā’ ir pārvērties par to, ko jūs redzat savu acu priekšā…

*‘tev putni galvā, bet ievai vispār albatrosi’ IMG_0205
*‘es vakar… ā, nē, jums neinteresēs, tas nav ēdiens’
*20 gadus par vēlu uzzinājām, ka dzīvē visam ir savas robežas
*‘ar šo man kādam laikam pietiks’ – ‘tu teici – mēs šovakar atkal piedzersimies?’
*‘jāsauc ēdienu sastāvdaļas. nu, nevis pica, bet makaroni’ – ‘eeeeem… makaronu sastāvdaļas?’
*‘tie ir dvīņi’ – ‘nē, tās ir sievietes’ – ‘sievietes nav dvīņi?’ – ‘nē, sievietes ir dvīnes !!!’
*‘tie pa labi bija labi. o, mans lifetime sentence!’
*‘es dānijā esmu tikai stundu, bet jau piedzērusies… braukšu vēl!’
*‘es vakar tik daudz alu dzēru’ – ‘es vakar tik daudz dzēru’ – ‘es vakar tik daudz…’
*‘eu, rekur izskatīgi čaļi… ā, nē, paga, viņam ir dzeltenas zeķes’
IMG_0317*pasaule būtu labāka vieta, ja dzīvē nevienam netrūktu seksa
*appīpējies cilvēks: ‘i’m so high that you can’t reach me’
*‘izrādās, ka arī krāsas orientāciju var mainīt ātri un nemanāmi…’ – ‘ātri varbūt, bet, ja tu to sauc par nemanāmi…’
*‘aizveries un eksistē klusām’
*‘gribēsiet – ēdīsiet šodien, negribēsiet – ēdīsiet rīt’
*‘kāds sakars seksam un kaviāram?’ – ‘seksu visur var atrast… ui, sakaru var visur atrast’

un beigu galā no Dānijas bija jānozūd. pēc pēdējām negulētajām naktīm un centieniem vismaz kaut kā aizvērt koferi, piedzīvojumi turpinās nu jau katrai savā valstī. kāda savas nākotnes vārdā nepieminēs šīs brīvdienas, cita sūtīs nēģerēnus uz āfriku, trešā cīnīsies ar kāzu noformējuma izvēli…

dzīve nebeidz sākties. un šoreiz tā visnotaļ tikai sākas.

īsumā par manu lidojumu uz dienvidiem >> ‘we are fully booked, so you may leave your baggage outside as well’. bet par to jau cits stāsts taps…

stāsts par to, kāpēc ieva čemodānus krāmēja

cilvēki saka: pirms lēciena padomā divreiz. es saku: lec un tad domā, cik gribi. /Ošo/

un tā nu ir sanācis, ka pēdējās četras un nākamās sešas dienas pavadu Dānijā ciemos pie Alisēna, savukārt vēlāk mani ceļi ved uz patālu dienvidu punktu Eiropā

principā ir tā, ka šis viss sākās ar stāstu iz iepriekšējā bloga ieraksta – ‘are you all so happy because you have Valmiermuiža?’

laiku ārpasaulē es gribēju pavadīt jau sen. jau 11tajā klasē (?) sāku domāt par brīvprātīgo darbu, par studijām ārzemēs (kas gan nekad nav bijis īsti vilinošs variants). tad, nedaudz patinot stāstu uz priekšu, 12tās klases beigās jau visnotaļ skaidri zināju, ka braukšu prom, tomēr tā nu sanāca, ka nekur neaizbraucu (well, manu uzmanību novērst ir viegli…), bet jāatzīst, ka arī piedāvājumi nebija līdz galam vilinoši. sāku mācīties un kurš gan visu pamet tad, kad tas tikko iesākts? es. tieši tā. nesagaidījusi nevienu no ‘normālajiem sākumiem’ (par ko es saucu jaunu lietu uzsākšanu septembrī vai janvārī… nu, vai vismaz jaunā mēnesī), sapratu, ka ir jābrauc tagad. šī apjausma man radās tieši naktsmaiņas laikā pēc sarunas ar iepriekšminēto personu, kurš teica – kāpēc nebraukt, ja var braukt?!

kopš 29.janvāra pagāja tieši 5 dienas, līdz liktenis man piespēlēja skype sarunu, kuras nobeigums izskanēja kā ‘padod ziņu, kad esi iegādājusies biļetes’. vēl pavisam nedaudz un manā e-pastā ieripoja brauciens uz Dāniju kā pāris dienu ‘pitstops’ un arī tālāks ceļš uz Itāliju

IMG_0191 - Copy

vēl laikam tāda īsta apjausma nav piemeklējusi, ka dodos uz nezināmu vietu, viss tiek uztverts pārāk mierīgi. iespējams, tāpēc, ka nu jau arī Dānijā esmu pasākusi justies kā mājās, par spīti nepārtrauktai zāles smaržai degungalā un lazanjas piebāztam vēderam, kas pārāk bieži neļauj veikt cilvēcīgas kustības un kļūt par bezrūpīgu tūristu Roskildes ielās

bet tas nav būtiskākais. visiem maniem piedzīvojumiem noteikti varēs sekot līdzi te, šajā pašā lapā un arī vlogu es sasolīju taisīt… nu tad redzēs, kā ar to būs. līdz ‘lielajam tripam’ (un te es nerunāju par Dānijas cepumiņiem…) vēl jāizdzīvo Silo džungļos, jāsagaida arī Diāna šajā pasaules malā un visbeidzot – vēlreiz jāsakrāmē čemodāni… bet visam savs laiks! 

par to, kā man ies vēlāk, kaut kā jau ziņošu

achtung achtung achtung

nav ne jausmas vai uzrakstīju pareizi, bet man vienkārši patīk visādus vārdus pēdējā laikā atkārtot trīsreiz. kā saka mans tētis – tikai tā cilvēku var pārliecināt

labi, cik var piegružot twitteri ar lietām, kas nevienam neinteresē, labāk piegružošu ne tikai to vienīgo

pirmkārt, tagad, kad ir palikušas četras nedēļas (jap, es atkal par to pašu, chiiiiiiiiill, šitajā vēl tikai četras (ČĒĒĒTRAS [nu tā, lai jums riktīgi paliek atmiņā]) nedēļas klausīsieties), es tā riktīgi pēkšņi apzinājos cik forši būs tikt prom no visa, kas bijis pēdējos 12 gadus. tā, vienkārši, vienā dienā. eh, kādas prieka dejas dejošu. vienkārši viss, basta, finito, endo. nezinu nevienu citu valodu un tās pēdējās arī droši vien nebija nekādas īstās… ://

labi, tālāk

izlasīju vienu awesome interviju. nē, es meloju. es to interviju vēl neesmu pat iesākusi lasīt, tā šobrīd ir iesprūdusi starp vēl piecdesmit atvērtām cilnēm (cik stulbs vārds), bet man ļoti patika tas citāts, kas bija zem titulbildes šai intervijai

Laikmetā, kad valda informācijas un mantu kults, jaunajā kapitālismā, kad vecās vērtības ir sagrautas un jaunās vēl nav radītas, mēs skaļi bļaustoties par jēdzieniem “brīvība” un “demokrātija, esam zaudējuši jelkādu sapratni par šo jēdzienu nozīmi, uzskata dzejnieks Edvīns Raups

(jā, twitterī tāda smagi saīsināta versija, sitiet mani maigi)

bet nu jā. atgriežoties pie… ā, nē, man vairs nav ko teikt

vienīgi, ka šī dziesma varētu skanēt pēdējā zvana laikā

http://ask.fm/therandomp

nelaimes putna rapsodija

tad nu tā. atkal esmu nonākusi tajā punktā, kad putni galvā, gribas skriet, lidot, darīt, lēkt, dejot, vienalga, īstenībā. ka tikai būt kustībā, lai arī tajā pašā laikā iekšējais gliemezis tur mani pie zemes un saka: “nu uz kurieni atkal…?”

bet ne par to stāsts. šoreiz tas būs par to, kāpēc vienmēr es ieskrienos, palecos, bet tā arī nekur neaizlidoju

redz, man, nezinu gan vai teikt ‘tipiski kā citiem’ vai gluži pretēji, ir tā, ka visu vajag uzreiz. nu tā, ka uzreiz – uzreiz. burtiski tagad. kad es izdomāju, ka gribu mācīties grafisko dizainu, es atradu pirmo programmu, kas trāpījās pa ceļam (jo nebija jau laika meklēt) un izskatījās (un izklausījās…) riktīgi kruti. tajā pašā laikā – level up, uzreiz 3D, kaut arī es īsti parastu cilvēciņu paintā uzzīmēt nekad neesmu mācējusi… vienalga. nākamais solis – tutorial. (piezīme: šajā brīdī es joprojām pat īsti nesaprotu, ko gribu mācīties). atrodu, pamēģinu, viss forši, bet tomēr nekas nesanāk. nekas, varbūt cita programma būs labāka. un jā, redz, jau trīs citas priekšā – nosaukumi vēl saistošāki, pamācības vēl sarežģītākas… nē, tomēr nebūs.

un īstenībā jau es pašā iesākumā zināju, ka nebūs, jo tajā pašā brīdī gribēju arī izdomāt, kā portfolio sačinīt augstskolai. pēkšņi kaut kā tā grafika ir aizmirsusies, toties prātā aptuveni miljons un vēl kādi divi varianti, ko un kā darīt. pirmais mēģinājums – piebeigt ideju prātā. pirmais šķērslis – pirmā apņēmība to pārvarēt. bet, redz, tepat aiz stūra jau vēl piecas idejas, un ko gan kavēties pie pirmajām, ja var aizskriet tālāk… tomēr, ja tā padomājam – ir desmit vakarā, kur es tagad ar to portfolio dēšos. uz plauktiņa stāv Dikenss. iešu labāk palasīt.

tā es, šķiet, varētu turpināt bezgalīgi. patiešām – bezgalīgi. jo tas kosmoss, kas ir manā galvā, kustas trīs gaismas ātrumos uzreiz. it kā skumji, jo reti gan man sanāk kam tiešām pieķerties, tajā pašā laikā – saistoši, jo tad, kad esmu izskrējusi cauri pārdesmit neveiksmīgiem mēģinājumiem un idejām, galu galā kaut kur jau apstājos un tad nu tas arī ir tas īstais… nu… vismaz uz brīdi…

kā šo karstgalvību atrisināt/pārvarēt/izārstēt – par to vēl zinātnieki strīdās

 

http://ask.fm/therandomp

 

genius

es šodien atklāju ģēniju. un kopš tā brīža visa pasaule šķiet ģeniāla

Un, kad pie dzejas bijām pavadījuši pusi mūža un vēl pus nakti
un patlaban viesībās pienesu viņai dzēriena glāzi ar citrona šķēli,
viņa cēlās un parādīja man
mēli.

Nē, viņa teica:
“Es gribu ar tevi uz jumtiem!”
Aiz mums nodzisa
glāžu šķinda un
balsis,
bet dziļi lejā
zaļās, zelta un sarkanās ugunīs
Ņujorka laistījās mēma –
kā atspīdums dzelmē.

“Peldēsimies?” viņa sievišķi
ievaicājās – un, atbildes nenogaidot un pat nenovilkusi drānas
(tas vismaz būtu man paticis labāk),
viņa pārlēca
jumta
margām.

Kad piesteidzos, redzēju vairs tikai
visu pilsētu vilnījam lejā
zilos-zaļos-sarkanos-zelta apļos.
Un tad (es nebūtu ticējis, ka spētu darīt kaut ko tik idiotisku),
nometis svārkus, raisīju vaļā kaklasaiti (un izšāvās caur miņu,
ka tā mana pēdīgā saite ar pasauli)
un jau uzliku kājas uz margas, lai lēktu (turklāt apjaušot skaidri,
ka tur lejā nav dzelme, bet ielas asfalts – un ka tomēr
citādi nevar – ka jālec),
te no muguras
plaukstas man aizspieda acis.

Vēl neticēdams atgriezos –
bet, jā, tā bija

viņa!

Un, kad piepešā niknumā gribēju lādēties par tik nežēlīgu manis krāpšanu,
viņa piekļāvās un ar katru skūpstu čukstēja paldies par
dzīvības glābšanu.

Un tad es pamanīju,
ka esam abi
viscaur slapji
un aplipuši ar dūņām, ar ūdenszālēm

/G. Saliņš/

februāris – marts – aprīlis – maijs

pēdējās dienās ir pārņēmusi tā sajūta, ka gribas skriet uz visām pusēm. dienas tik ātri nāk un iet, bet paspēt gribas tik daudz!

piemēram,

man gribētos kā Flērai pamācīties Nepālā (https://vimeo.com/41910402)

tāpat man neizsakāmi gribētos pabūt arī Taizemē (https://vimeo.com/57663076)

bet ne jau tikai ar mētāšanos pa pasauli aprakstāma mana vēlme ‘skriet’. tikpat ļoti es vēlos arī izlasīt visus Zentas Mauriņas rakstus, sadraudzēties ar tehnoloģijām, aiziet uz Latgalīti, uztaisīt šokolādes kūku, patripot ar riteņiem pa Latviju, biežāk rakstīt bloga ierakstus, nosauļoties zeltaini brūnai, tikt atpakaļ pie sarkaniem matiem, nopirkt jaunu kleitu un… ko tik man negribas! vispatīkamākā pāri visam tomēr ir apziņa, ka to visu laika gaitā noteikti arī izdarīšu :)

http://ask.fm/therandomp
https://vimeo.com/user7538189/likes

try this trick and spin it

dažreiz vairs pat smiekli nenāk, cik ļoti vēsturei patīk atkārtoties. sākot no galīgi maziem sīkumiem, beidzot ar lielām lietām, kas tik nenormāli tracina

nē, maratonā nepiedalos un šodien pat no četrām sienām neizeju, jo beidzot daru to, ko nepaguvu pa visu gadu – mācos matemātiku! nu, labi, cik nu mācos. drīzāk – meklēju iespējas veiksmīgi sarakstīt špikerus. lai arī labākais spots jau ir izvēlēts, un tās noteikti būs manas kājas, as always

veiksmi visiem tuvākajās nedēļās, kam pārcelšanas darbi, kam eksāmeni vai nepabeigtas lietas. vēl tikai divas (vai vēl nedaudz…) nedēļas, līdz laimei pilnīgai! :) vai, tikko atcerējos, ka šogad vēl ekonomikas eksāmens jākārto… ohh, well. vasara tomēr tepat, aiz stūra, vien ir!

un jā, es palieku pie tā, ka nevajag kreņķēt un lieki domāt. visvienkāršāk tomēr ir dzīvot līdzi visam, kas notiek, un galvenais – izbaudīt!