relax, take it easy

tik ļoti gribas šīs brīvdienas ieslodzīt kādā putnu būrītī un paturēt uz brīdi tepat blakus. nu tā, lai vēl var nedaudz redzēt, nedaudz just klātbūtni un nedaudz turpināt baudīt. pēc tās nenormāli trakās nedēļas šīs brīvdienas bija tieši laikā – viss tieši tādās proporcijās, kā vajadzīgs, sākot ar vismiļākā cilvēka klātbūtni un jaunām kleitām, beidzot ar jauniem dzīves mērķiem, sušī, teātri un visu pārējo, kas piedienas pie lietas. tā vien gribas klusi nopūsties un pasmaidīt – kur vēl laimīgāks cilvēks par mani!

tagad ir tik traki grūti kāpt atpakaļ ikdienā, atkal sākt uztraukties par matemātikas un ķīmijas atzīmēm, atkal celties tad, kad modinātājs liek, atkal skriet un skriet, un skriet līdz nākamajām brīvdienām. tomēr šī labā svētdienas vakara sajūta laikam jau arī kaut kā nebūt jānopelna

Advertisements

let the new legends be born

tā jau tās tradīcijas veidojas

iesākumā tu sāc mācīties vidusskolā un, neko ļaunu nedomādams, nolem svinēt valsts svētkus ar nu jau vecajiem skolasbiedriem – jātiekas taču ir! tā nu jūs aizsvinaties, līdz brīdim, kad salūts sprāgst vien tv ekrānā aiz muguras – kas nokavē, tas nepaspēj

maza bēda, jo vēl jau ir nākamais gads. tad skolasbiedri savācas vēl kuplākā skaitā un iekaro vietas, par kurām tagad stāsta vien senas teikas. un pat salūts tika redzēts! nu, vismaz tā cilvēki runā…

trīs lietas labas lietas, bet līdz ar to trešo dzimst arī jaunas tradīcijas. skolasbiedri paklīduši kur kurais, rodas jaunas kompānijas, kas savācas vēl kuplākā skaitā un operatīvāk, kā līdz šim pieredzēts. tāds vakars sākas ar nekaitīgiem tvītiem, kas pazīstami kā “i gotta feeling”. nu, tādiem kā šis

nākamais rīts ir liktenīgais – tad tu saproti, kādas leģendas tagad ir dzimušas, kādas tradīcijas turpmāk būs jāietur, apjēdz, ka tur, jaunībā, bija vieglāk. toreiz, kad vēl nebija atklātas festivālu īpašās kombinācijas. toreiz, kad neviens nezināja gangnam style. toreiz, kad četras meitenes nekaitīgi atzīmēja svētkus. toreiz, kad zāle bija zilāka un debesis zaļākas

tā nogurt var tikai no svētkiem…

p.s. visforšāk ir fotogrāfēties piebāztā liftā . lūk, pierādījums

http://ask.fm/therandomp

liriskā pirmdiena

šodien tāda sajūta, ka gadiem būtu kuģojusi pa vētrainām jūrām un tagad gribas reāli noparkoties kaut kādā nekurienes salas krastā. nē. īstenībā gribas noparkoties mājās. vienkārši mājās. tur, kur es biju pirms gadiem diviem, trim. tajā cilvēkā. dīvainākais ir tas, ka lielākā daļa šī ieraksta lasītāju mani nemaz tādu nepazīst :) nez, kurš no jums maz var iedomāties mani ar kastaņbrūniem matiem, ar puķainām istabas sienām, ļoti klusu un miermīlīgu, kā cilvēku, kuram vārds ‘Vecrīga’ saistās ar vecām mājām, kā cilvēku, kurš vispār pusi šīs pasaules vārdu nemaz nepazīst vai vienkārši negrib dzirdēt. toreiz bija tik silti, mierīgi un labi. nav jau tā, ka tagad būtu slikti. varbūt ir pat pārāk labi, neesmu tā pieradusi

a varbūt… varbūt arī bullshit. un man tomēr gribas oranžus matus

http://ask.fm/therandomp

ready to kill for this

tas nekas, ka manas kājas bija tādas, ka bail skatīties, ka dažreiz nevarēja dzert tik daudz, cik gribējās, ka saule cepināja tik ļoti, cik ļoti grūti iedomāties, ka mašīnas nestājās, ūdens trūka, alus trūka, mistkastes nebija, lietus bija par daudz, dubļi pārāk slīdēja, drēbes bija pārāk slapjas, tas nekas, ka kaimiņi ieņēma mūsu spotu tik ļoti, ka mums tur vairs nebija vietas. ko tik es šodien neizdarītu, lai man atkal būtu tādi kaimiņi tūlīt un te! nu, tādi, kam ir haribo lācīši šņabī, kur` ir no kurzems`, tādi, kas neatceras, kā sauc viņu draugus vai kāpēc viņi rāpo pa pļavas vidu. ziniet, tie ir tie vislabākie kaimiņi. bez tiem nebūtu zaļās debesis, video, kurā notiek atzīšanās, ka visforšākie čaļi pasaulē ir tie, kas var atrast Zani, nebūtu noteikti arī ikšķiles dziesmas rudenī. ja tā padomā, tad bez tiem labiem kaimiņ` nebūt` nekād` labā dzīvošan`

R.I.P. FZ, ar tevi bija forši

citējot @elizabetediana

balles vairs nav tās, un mēs vairs neesam tie…

bet ir jau jauki ik pa brīdim izbāzt degunu ārpasaulē, saprast, ka GW bārmenīši tevi vēl atceras, ka no galdiem joprojām ir iespējams lidot un dzīve īstenībā nekur nav pazudusi. but still – chchchchanges… un paldies tiem sprukstiņiem, kas, mani vakar satiekot, izrādīja neviltotu pārsteigumu par to, ka  neeju atpakaļ uz Vecrīgu. oh, those good old times :D

ēras beigas – tā mēs vakar ar Alisi skumjā kārtā sapratām. FZ ciet, R`n`R ciet, vieta, kuras nosaukumu neatceramies – ciet. ehhh. viena ēra beidzas, cita sākas. kamēr GW vēl stāv, kur stāvējis, dzīvot var

http://ask.fm/therandomp

ir maģija

ne tikai pirmajiem skūpstiem, pirmajai picas pagaršošanas reizei, pirmajai Led Zeppelin dzirdēšanas reizei, bet arī pirmajiem datumiem ir sava maģija

sava maģija, kas liek saprast, ka visi iepriekšējie pirmo datumu ieraksti savā ziņā aptver kaut kādu melno caurumu par aizgājušo mēnesi, tajā pašā laikā nedaudz sūdzas, ka laiks tik ātri skrien, un vēl tikpat nedaudz – priecājas. par kaut ko. jo vienmēr jau var par kaut ko priecāties, am i right?

man šis pirmais novembris liek atcerēties, ka nav jūlijs, kā man tas nepārtraukti liekas. oh well. tūlīt jau atkal būs, tā es sevi kind of mierinu

http://ask.fm/therandomp

p.s. man te ir tāda kategorija kā ‘rudens’. kad to būtu pienāci nomainīt pret ziemu?