grozi kā gribi…

– manā dzīvē jau izsenis pierādās teiciens “kā Jauno Gadu sagaidīsi, tā pavadīsi!”

atskatoties uz pagājušā gada 31.12. un 8.01. (ko es darīju tās septiņas dienas… par to vēsture klusē) varu teikt vien to, ka tā arī tas 2012.pagāja – iesākās ar nenormāli trakām ballītēm, kad ar Diānu Jauno gadu sākām sagaidīt jau… 26.12.? un tā pieaugošā kompānijā turpinājām līdz pat 1.01. (ja ne vēl ilgāk, jo, kā jau minēju, vēsture klusē par to, ko es darīju tās septiņas dienas…), iesākās vētraini. turpinājās ne mazāk traki. pirmais pusgads tika noballēts, tad es atradu chaulu (vai arī tā atrada mani…), tur es satiku nenormāli fantastiskus cilvēkus, ar kuriem tika pavadīta neizsakāmi kolosāla vasara, pēc vasaras dzīvē iesākās miera periods, ko pēc tik traki vētraina laika nevarēja nevēlēties. izskatās, ka šis Jaunais Gads tiks sagaidīts manu vismīļāko draugu kompānijā, kas liecina vien par to, ka nākamais gads arī noteikti būs fantastisks

ilgstoši visiem stāstīju, ka nekas manā dzīvē nebūs kolosālāks par 2010.gadu, bet ziniet… laiki mainās, cilvēki nāk un iet un šoreiz tā vien gribas teikt, ka šis gads patiešām pārsit visus līdz šim! atliek vien minēt, ko nesīs nākamais gads…

es nevarēju atrast vienu bildi, kas raksturotu šo gadu vislabāk (jo Zelta Alus pudeles man reklamēt negribas), tāpēc iztiksiet ar dziesmu, kas arī mani jau izsenis pavada traki labos notikumos :)

 

Advertisements

game changer

vienmēr manī ir bijusi nepatika pret sievietēm rakstniecēm/režisorēm/dziedātājām. sievietes vienkārši ir… nu, kā lai saka… pārāk garlaicīgas? pārāk banālas… pārāk ‘caur puķēm’. nav tā, ka idejas pēc tagad izvairos no sieviešu autoru darbiem, man tiešām nepatīk. vīriešos klausīties ir interesantāk. un sievietes vispār ir pārāk problemātiski radījumi (jā, es apzinos, ka runāju arī par sevi)

BET labākais ir tikai vēl priekšā. nu nē, īstenībā turpinājumā vienkārši ir kāds negaidīts fakts manā dzīvē. šodien aizlasījos Ingas Ābeles darbus un pati joprojām nesaprotu, kāpēc man tie tik ļoti patīk. vienīgā sieviete rakstniece, kas līdz šim mani pozitīvi pārsteigusi – Muktupāvela. kopš tās – vairāku gadu gaitā, neviena. jo vairāk – neesmu no tiem cilvēkiem, kas lasīs citu izdaudzinātas lietas (ar Krēslu bija citādāk, man bija tikai 11 gadi, nepārmetiet), bet man tiešām patīk

paldies par uzmanību, gribēju palielīties, ka beidzot sāku mainīt savu viedokli par sievietēm

p.s. Dženisa Džoplina ir izņēmums visam, ko es te tikko uzdrukāju

mazs kukainīt`s pa jūru peld…

jūs esat kādreiz padomājuši par to, kas notiktu, ja vienā dienā pasaulē nāktu klajā visi iespējamie noslēpumi?

nē, ne tie, kas noglabāti aizspogulijas kambaros, bet gan tie, kas kādam pačukstēti. ja nu visi vienā dienā pēkšņi sāktu runāt? ja katra dzīvība atvērtu muti, lai izstāstītu visu, ko zina par saviem radiem, vecākiem, draugiem, kaimiņiem… kā būtu, ja kaut viens cilvēks no mums pēkšņi atvērtu muti? cik daudz īstenībā katrs no mums par citiem zina vairāk, kā vajadzētu?

daudzi, kas mani pazīst vai kaut ar acs kaktiņu nojauš par manu eksistenci, mēdz izteikties, ka man ir ļoti vienalga par daudz ko. taisnība vien ir. tomēr, ja man būtu galīgi vienalga, es droši vien aizbrauktu uz citu pasaules malu, darītu tur to, ko gribu. bet pirms tam… pirms tam es visiem visu izstāstītu :) iedomājieties, cik pēkšņi viegli paliktu…

http://ask.fm/therandomp

we got it almost every night

tātad. degungalā izleca reklāma par “runas loģikas kursiem”. aizdomājos, cik interesanti varētu būt, ja es beidzot sāktu loģiski runāt. ja mani pazīstat, tad varbūt nojaušat, kā ir, kad gribu kaut ko pateikt “…un TAD” [un tad arī seko dažādas neartikulētas skaņas, mīmikas, lēkāšana uz vienas vai abām kājām, plaukstu vicināšana gaisā, cenšoties ar visu manu iekšējo sparu izteikt, ko vēlos pateikt]

cik interesanti būtu iet uz loģikas kursiem. nē, īstenībā tas vairs pat neizklausās interesanti, aizmirstiet

this is kind of magic, lalallaaa…

pēc šodienas sarunām sapratu, ka ir tādi cilvēki, kuriem gribas uz savu vietu dzīvē, citiem gribas uz marsu, pie vīriešiem, citiem, vispār nafig neko nevajag. un i ne 18 gadi nepagāja, līdz atklāju, cik daudz dažādu cilvēku pasaulē. un gandrīz visi viņi forši. protams, tikai tad, kad man noskaņojums labs

http://ask.fm/therandomp

mad world

I:  a man arī tikko sirds iesāpējās
bet tas laikam tāpēc, ka sāk aptaukoties

D: man sāp tur, kur ir sirds
tikai otrā pusē

I: kāpēc man ienāca prātā akna?
kas man par * telpisko domāšanu?

*turpmākā saruna tiek cenzēta, viss, ko jūs lasīsiet, izskatīsies kā viens liels pĪĪĪĪĪ*

bet vispār diena sākās ar ideju, ka man riktīgi gribas piepildīt kādu ideju. vēl mazliet iepriekšāk – ar … neatceros, īstenībā. bet tad es atklāju atlantīdas okeānu un viss mainījās. ā un jā, gribēju dejot pie šīs dziesmas. joprojām gribu…

kas notika sarunas beigās? well. some things you get to know. some – don`t

īstenībā šodiena vispār tāda revolucionāra. nepārtraukti saku vārdu īstenībā. it kā kaut kas varētu manā pasaulē arī neīstenībā būt. vēl es atklāju, ka nemāku izrunāt ne tikai vārdu “world”, “available” un “girl”, bet arī “women”, jo, kā man kursos samācīja, to patiesībā izrunā kā “wImen”, a es lose domāju, ka women ir women. or whatsoever. pieļauju, ka jums smagi neinteresē

http://ask.fm/therandomp

P.S. ES ŠONAKT SAPŅOJU PAR KUĢIEM !

izsmēlu savu dziļo domu

es noteikti būšu pārāk slinka, lai jebkad dzīvē iestātos režisoros, uztaisītu savu izrādi vai kaut nopietni līdz tam aizdomātos. tāpēc es vienkārši turpināšu iet uz teātri un sapņot “kā būtu, ja…”

piemēram, pēc šodienas vājprāta es sapratu, piemēram, to, ka… man būtu pārāk gari jāraksta, lai pastāstītu. iesaku jums aiziet uz Vau!!! bet īstenībā neiesaku gan. jums nepatiks. bet es vismaz savam sirdsmieram sapratu, ka vājprāts tomēr vēl pastāv, lai arī, kā izrādē minēts, neviens nav pilnīgi vājprātīgs, jo mēs visi, diemžēl, esam pārāk normāli

“dažreiz gribētos, lai viņas kājām pārbrauc vilciens. varētu viņu visu dzīvi uz rokām nesāt”

“sākumā uz tevi skatās sega, tad manekens iziet pastaigāties. kāpēc kastes klusē, it kā neko nebūtu redzējušas?!”

bet ir kruti. es gribētu būt režisors kaut tikai tāpēc, lai varētu bieži iet uz teātri un sēdēt pirmajās rindās

tāpēc jau mēs tikām saukti

pirms gadiem desmit man kāds teica, ka līdz pēdējam skolas gadam vēl ir simtiem debesjumi ejami. pirms gadiem trim – pienāks un paies. pirms gada – pēdējais būs tas riktīgais. eh. kur šis pusgads palika? vai tad tikko nebija septembris? eu, pagaidiet… žetons, izlaidums, puķes… ā, jau novīta?

nu ja, tā vietā, lai tā riktīgi, kā cilvēks, šo gadu arī godīgi nodzīvotu, es kā zilonis uz divām kājām žonglēju. skola, mīļie, darbs, koncerti, grāmatas, teātri, ballītes, kūkas, alus un cepumi, mīļie, ballītes, alus, mīļie, darbs, šampanietis, alus, cepumi… pagaidi, kaut ko neaizmirsu?

vissvarīgākais tajā visā tomēr ir tas, ka paralēli visiem nemieriem tomēr ir tāds cilvēks, pie kura var aiziet, lai vienkārši ieelpotu un izelpotu un saprastu – cik viss patiesībā ir labi un skaisti!

Nepārtraukti, nenorimti
       aiziet miljoni un simti.
       Aiziet pulkā aiziet pāriem,
iet pa zelta medus kārēm.
Iet pa zaļu ciedru taigām,
iet caur sniega vētrām baigām.
Aiziet miljoni un simti
nepārtraukti, nenorimti.

Vēl ir vārdi, kas nav saukti,
mēs vēl iesim nepartraukti.

– Ziedonis

pēdējais pirmais

ņemot vērā vispasaules bojāejas attīstības gaitu, šis tad nu šķietami būs tas pēdējais pirmais ieraksts. eh, skumīgi, jūs jau zināt, ka man patika šī tradīcija

Melnus sapņus cilvēks sapņo,
Melniem sapņiem melni spārni,
Melni spārni aizskar plakstus…

-V. Sniķere

nu, muļķi kas muļķi tie cilvēki. es turpināšu vasaru gaidīt, jo pirms tā nepienāks nekāds pasaules gals nebūs, ka es jums saku