februāris – marts – aprīlis – maijs

pēdējās dienās ir pārņēmusi tā sajūta, ka gribas skriet uz visām pusēm. dienas tik ātri nāk un iet, bet paspēt gribas tik daudz!

piemēram,

man gribētos kā Flērai pamācīties Nepālā (https://vimeo.com/41910402)

tāpat man neizsakāmi gribētos pabūt arī Taizemē (https://vimeo.com/57663076)

bet ne jau tikai ar mētāšanos pa pasauli aprakstāma mana vēlme ‘skriet’. tikpat ļoti es vēlos arī izlasīt visus Zentas Mauriņas rakstus, sadraudzēties ar tehnoloģijām, aiziet uz Latgalīti, uztaisīt šokolādes kūku, patripot ar riteņiem pa Latviju, biežāk rakstīt bloga ierakstus, nosauļoties zeltaini brūnai, tikt atpakaļ pie sarkaniem matiem, nopirkt jaunu kleitu un… ko tik man negribas! vispatīkamākā pāri visam tomēr ir apziņa, ka to visu laika gaitā noteikti arī izdarīšu :)

http://ask.fm/therandomp
https://vimeo.com/user7538189/likes

…kad sniegu var ēst un aizbāzt aiz krekla

dažreiz liekas, ka šī pusgada nemaz nav, ka tas ir tikai tāds viens liels solis no Ziemassvētkiem uz jūniju un visi tikai minstinās to spert. tagad visiem tas, kas nav interesējis pēdējos gadus, neinteresē vēl vairāk, visi (like visi, pat tie, kas par tādām lietām nerunā), ir sākuši runāt par to, ko darīs pēc šī gada, liekas, ka pieci mēneši grozās vien ap izlaidumu kleitām, balsojumiem par ballēm, priekšnesumu mēģinājumiem, augstskolu izvēlēm un visu pārējo, par ko visiem riebjas runāt un klausīties, bet tas tāpat notiek. kā Diāna teica, vairs nav tā sajūta “nākamgad”. tas, laikam, arī ir visforšākais. pārmaiņas! šis viss pusgads man apkārt ir kā viena liela svētdiena. nesūdzos, man svētdienas patīk :)

p.s. ja jūsu svētdiena tomēr negrozās ap pārmaiņu jautājumiem, ziemas miegu vai, gluži otrādi, šīs skaistās dienas izbaudīšanu, no sirds iesaku noskatīties to izslavēto The Perks Of Being A Wallflower, ir laba. bet laba ir arī Candy, Submarine, un… vispār labāk kādu grāmatu palasiet

utopija?

es vienmēr esmu bijis tas cilvēks, kas ar baigāko pārliecību, ka viss būs labi, skries sienā, lai tikai pārliecinātos, ka labi tiešām būs! varbūt tas ir galvenais iemesls, kas mani vienmēr ir turējis palikt Latvijā. esmu no tiem mazajiem sprīdīšiem, kas grib pierādīt, ka šī vieta ne ar ko nav sliktāka par lielajām metropolēm, ka arī te cilvēkiem var atvērt acis un mainīt to izdrāztos uzskatus

aptuveni tieši tikko mana pārliecība par to apdzisa un es nedaudz aprāvos. salasījos daudz visādu interviju, kurās runā manas šī brīža autoritātes jomā, kurā labprāt darbotos, un viņi, visi kā viens, saka, ka Latvija ir iestrēgusi savos uzskatos, ka bez lielajiem dūžiem mēs nemaz īsti nevarētu funkcionēt, jo būtu neinteresanti, un jauno optimistu pravietošana par labākiem laikiem vispār ir skumji absurda. grūti teikt, vai tas tagad ir iznīcinājis manu pārliecību, to iedragājis vai kā citādi mainījis… zinu vien to, ka šādas runas man atkal lika aizdomāties līdz tam, kā īsti būtu pavadīt turpmākos pāris gadus ārpus Latvijas robežām… un tas pat nostiprināja manu pārliecību, ka, ja ne uzreiz, tad visdrīzākajā laikā tas tomēr ir jāizmēģina

līdz ar šo rītu dzima traki tirdoša vēlme pabūt tur, kur dzīvība kūsā. nav laika un īsti arī vairs vēlmes iestrēgt patriotismā. ir pārāk daudz iespēju un vēlmes redzēt un piedzīvot vairāk par šo

bet nu tad jau redzēsim, kur dzīvīte aizvedīs…

http://ask.fm/therandomp

kur ir mana lidmašīna?

balts, melns, balts, melns, balts, melns, baaaaaaaaaaaaaaaaaalts (neuztraucieties, tūlīt būs pavasaris, tad vispār būs tikai dzeltens ar rozā degunradžiem oranžās debesīs (gaiši zilas likās pārāk banālas))

un nē, es nerunāju par dalmāciešiem, bet gan savu nosakņojumu. lai arī kā tur ar to būtu vai nebūtu, šodien atklāju tādu baigo fīču… – tas, patiesībā, ir visnotaļ atkarīgs no cilvēkiem man apkārt. nu, noskaņojums, i mean. ko es vēl sapratu? man patīk cilvēki! nē, man joprojām kretinē mūsdienu sabiedrība, tomēr cilvēki paši par sevi ir visnotaļ patīkamas būtnes. pietam – samērīgās devās, pareizā laikā un vietā. piemēram, pēc savas pēdējo pārdesmit stundu depresijas, kuras iemeslu tā īsti joprojām nezinu, atklāju, ka, satiekot manus kursu draudziņus, noskaņojums pēkšņi uzlēca debesīs. kāpēc? lūk, par to arī kādu brīdi domāju, jo neteiktu, ka mēs esam bff (bifeļu fileju fejas) vai vispār jebkādā mērā ieinteresēti viens otra dzīvē, bet tas arī man bija vajadzīgs!!! jautra kompānija, kura neko nezina par manu dzīvi. tādi cilvēki ļauj aizmirsties un atcerēties, ka dzīve ir forša, neinteresējoties par to, kur biji vakar vai kādā gultā gulēsi rīt

*offtopic (tas man atgādināja kādas skolotājas (matemātikas?!) joku par to, ka viņai neinteresē, kādā gultā mēs rīt pamodīsimies, bet tā, protams, būs mūsējā)

labi, es sapratu, ka tas, laikam, tomēr nebija joks. vismaz Zvirgzdiņa joku jau nu točna nepārspēja: “trīs ķīmiķi izdzer pa metilspirta šotiņam, pēc brīža brīnās, kur palika gaisma (īstenībā metilspirts padara aklu)”

jā, un es tiešām paskatījos ķīmijas kladē, lai šo joku pareizi uzrakstītu, citādāk jau jūs nesmietos, ko jūs tagad noteikti neprātīgi darāt

p.s. jā, es šo dziesmu pēdējo 24h laikā esmu noklausījusies vairāk, kā jūs spējat iedomāties

http://ask.fm/therandomp

pirmais mēģinājums

turpinot tvītu par absurdās literatūras sludināšanu – tas nebija joks, piedodiet visi, kam lieku vilties

Beigsiet uzbāzties ar savu muldēšanu par laiku? Tas taču ir bezjēdzīgi. Kad! Kad! Kaut kad – jums ar to nepietiek? Kādā dienā, tādā pašā kā visas pārējās, viņš zaudēja valodu, kaut kādā dienā es kļuvu akls, kādā citā mēs paliksim kurli, kaut kādā dienā mēs piedzimām, kaut kādu dienu mēs nomirsim, tai pat dienā, tai pat mirklī, – un jums ar to nepietiek?

/S. Bekets/

 

anarchy

man patīk svētdienas. ne tikai tāpēc, ka bieži vien tieši svētdienās sanāk pamosties jaukā kompānijā, tieši svētdienās ir vislabākais attaisnojums nedarīt neko un tieši no šī attaisnojuma rodas vislielākā iedvesma, pat ne tāpēc, ka mamma svētdienās cep lazaņju. secinājums, īsāk sakot, ir tāds, ka man vienkārši patīk svētdienas. svētdienas ir foršas. eeem… es laikam neko citu arī negribēju teikt. hmm… nu ja

nē, īstenībā es varu pastāstīt arī to, ka šis ir pirmais šī gada ieraksts te (ja? un tad es atkal brīnīšos pēc gada, ko sešas dienas pēc JG darīju…), tāpēc radīsies jauna BIRKA (patīk man šis vārds, nu neizsakāmi) – 2013. jau ceturtais gadskaitlītis, woop woop. ne jau tāpēc, ka man šim blogam būtu četri gadi, bet tāpēc, ka man pirms tam vienkārši nebija dzīves, tāpēc nebija vērts ieviest BIRKAS tiem gadiem par godu. un vēl mēs noskatījāmies vakar Sinisteru un, lai arī man nepatīk šausmu filmas, šī bija riktīgi smieklīga. tiešām. smieklīga. būs mācība sestdienu vakaros izklaides nolūkos skatīties šausmu filmas komēdiju vietā

http://ask.fm/therandomp