2012, kā nekā…

man vienīgajai liekas, ka pasaule burtiski ir sajukusi prātā? vēl pagājšnedēļ sacēlās lielās ažiotāžas par ACTA autortiesību aizstāvēšanas likumiem, kas mums, mirstīgajiem, tikpat kā atņems internetu un jebkāda veida brīvību tajā. šodien twitter pasauli aplido ziņa, ka arī Latvijas autortiesību pārstāvji (AKKA/LAA) izdomājuši veidu kā piepelnīties – par katru citēto dzejas rindu iekasējot 0.30 Ls (cenrādis te). nu, jopcik bumbās, kā cilvēki pēc kašķiem sailgojušies!

un man likās, ka ir dīvaini redzēt random cilvēkus tumšā ziemas dienā telpās ar saulesbrillēm vai satikt konkrētu baru armēņu uz brīvības ielas.. izrādās, ka tas bija tikai sākums, hahah

Kurš ies ar mani uz AKKA/LAA slēgt autora līgumu par savu twitter kontu? @janisliksts

Atsaucība ir, tāpēc – KO JŪS SAKĀT PAR 1. FEBRUĀRI – TWITTERA DZEJAS DIENU? @zhanett

Man ir 4 bērni. Visi publiski skaita pantiņus visādos svētkos. Bail iedomāties, kādu rēķinu man pastnieks reiz atnesīs.. @GMeluskans

Retvīto un pieskaiti 0.60Ls (1 rinda 0,30Ls) “Miglā asaro logs ko tur liegties nav vērts tikai tevi es mīlējis esmu…/A.Čaks @valtersb

nu, it kā jau smieklīgi bez gala, bet drīz varēsim atkal mucās dzīvot un pa spundi tikt baroti

//db.lv par šo tēmu

Advertisements

čika kā paka čipsu!

tieši kopš vakardienas, kad man pajautāja, kā franciski ir čipsi, man neeeeeeeepārtraukti tā nenormālā dziesma skan galvā :D šodien vēl piemeklēja galīgā laime. piektdiena, kā nekā. + Alise izglāba fizikas k.d. un visi apkārt arī sasodīti priecīgi. tik forši! priekšā nejēgā jaukas brīvdienas ar miega devu pāris nedēļām uz priekšu (jo tūlīt jau DzV koncerts & vēl visādi labi pasākumi), sen nesatiktu cilvēku redzēšanu un, gan jau, arī kādu labu ballēšanos :D lai arī nosolījos šonedēļ panīkt mājiņās… nu tā cilvēkos velk, ka traks var palikt!

un jā. tagad es izprintēšu šo spēli un piespraudīšu pie sienas, lai nākamajā reizē neaizmirstas, hahah (summer time and living is easy…)

 

zpd (*zajebal padirst dzīvi)

jāāāāāā, visiem mieriņš mājās, šodien zpd nodoti ((((((((((: vēl tikai prezentācijas jāpārdzīvo un tad jau vispār liekas, ka dzīvē nekādu problēmu. un nav jau arī, īstenībā

tas, ka matemātikā būs divi vai aiz loga joprojām ir ziema, ir sīkums, salīdzinājumā ar to, ka zpd pieveikts. varētu uztaisīt kkādu kolektīvo sārtu tiem darbiem pēc 10. februāra :D

dziesma gan galīgi nepiemērota, ne pa tēmu un vārdi arī viņā neriktīgi, bet visu laiku fonā skan, tā ka nezinu, ko te citu vēl pateikt

man, īstenībā, nepatīk sarkana krāsa

(to, kāpēc visa mana iedzīve, piemēram, maks, mati, džemperi un…. nu, viss, jā, palēnām top sarkans, es tā arī neesmu izskaidrojusi)

par cik šovakar man nepietika ar to, ka atvērās mans putras katls sarunā ar Ulriku (lasīt – uznāca “esrunāšuvisuatlikušomūžuunmanneviensneaizvērsmuti“), ka es gandrīz pārdozēju emocijas dejošanā un ka, principā, man vajadzētu skatīties the big bang theory (jo šis seriāls šobrīd ir visa mana dzīve), es tomēr izdomāju, ka man vajag publicēt vismaz daļu tās intervijas, no kuras es tā vakar “uzsprāgu”. aiz tās sajūtas “eu, šitais ir par mani!”. bieži tā negadās

Esmu pārliecināta, ka vienīgais stabilais dzīvē ir pārmaiņas, tāpēc ik pa laikam nometu veco ādu, lai ātrāk tiktu uz priekšu. Pārmaiņas ir vajadzīgas, lai attīstītos. Jūtot, ka esmu iesūnojusi drošības saliņā, pati sevi iekšēji provocēju, lai kāptu laukā no ierastās komforta zonas. (..)

Te sākas stāsts par sevis mīlēšanu. Uzskatu, ka vispirms tā ir sevis pieņemšana. Tiklīdz sāc sevi noliegt vai apbērt ar pašpārmetumiem, vairs nemīli sevi. Būtībā ir jāsvin pats savas esamības fakts. (..)

Mana lielākā dzīves kaislība ir dejošana. Tā it kā restartē, aizbrauc mājās noguris, sasvīdis, netīrs, bet jūties tik laimīgs! (..)

Nevajag histēriski kārpīties pa bedri, kad uznākusi pelēkā svītra. Tas ir laiks, kad atpūsties un uzkrāt spēkus. Un vajag skatīties tikai uz sevi, ne komentēt citus. Ja kāds nesaprot tavas izvēles, par to nav vērts uztraukties. Par padarīto jāatskaitās tikai sev.

intervija ar E. Doļģi, @ shape

vairāk prieka, mīļie cilvēki!

ziema nav mana laimīgā diena #playlist

tas draņķis aiz loga ir nogalinājis manī jebkādu vēlmi pat ballēties, cik skumji ir tas? tāpēc es šobrīd nebeidzu sapņot par ātri pienākošu vasaru, skaistu mūziku, kas skanēs manā ātri pienākošajā vasarā, un tādā garā

( <- šitā dziesma mani tik nenormāli uzrunāja! vispār neesmu vārdos ieklausījusies, bet tā mūzika mani hipnotizē )

dzīvojam un svinam, svinam un dzīvojam. galvenokārt, svinam tomēr

lai arī šodien bija viena no dīvainākajām dienām manā mūžā, un es pat jūtos vainīga, ka vispār tik sliktā pašsajūtā aizgāju uz skolu visiem noskaņojumu pabojāt, ir tomēr svētki! vesels mēnesis pagājis kopš ar Diānu ballējamies ;DD aiaiaii, kā tas laiks skrien. tikko pagāja gads kopš ballējamies ar Alisi, nu jau vēl viens mēnesis… visādas trakas lietas notiekas, bet galvenais, ka visiem prieks :)

cheers to that! priekšā vēl viena sasodīti laba nedēļas nogale (nu, ja vien es tik tālu nodzīvošu -_- khe khemmm, labi, jociņš, spociņš)

un jā, šonedēļ man lielie prieki, jo beidzot atklājas Ziggy Rocks (šo brīdi es gaidīju kopš aizvērās R`n`R, kas bija mana mīļākā vieta uz galaktikas)

nu,   vai es varu nepriecāties?  (((:

“we don`t have relationships!… we`re married!!”

jo ārā vairāk sniega, jo vairāk es sapņos sauļojos un peldos #playlist

šonakt sapnī biju Inčukalnā un pa nežēlīgāko karstumu skrēju uz mājām no karjera, tikai tāpēc, lai paņemtu peldkostīmu. nonākot mājās – pamodos. pamostoties pirmā doma bija – nu, velns, baigi man skriet vajadzēja, būtu labāk nopeldējusies…

jā, un tā jau kuro nakti. vakar dejoju cepinošos deju svētkos pie brīvības pieminekļa, aizvakar biju grieķijā, vēl pirms kādas nedēļas vienkārši gulēju zālē. un cik traka ir tā sajūta, kad tu pamosties un joprojām šķiet, ka saule cepina ādu… nu jā, tā ar tiem sapņiem es te varētu turpināt līdz rītam. turu mēli aiz zobiem, lai nesūdzētos par ziemu. galu galā, dzīvojam tomēr četru gadalaiku valstī un tā. bet tikai domas par to, ka jau pēc ~ 3 mēnešiem saulīte ar katru brīdi sildīs siltāk, mani nomierina

 

ā, un jā, tas labu labais seriāls, ko atklāju pateicoties @DzerinaMadara

pirmkārt, pirmajā sērijā visu laiku pa tv iet “dirty dancing”, otrkārt, otrajā sērijā tiek pieminēta Latvija (un pat vairāk kā vienreiz!!) #yougotme

kill me, if u dare

pēc ilgiem laikiem kkāds esļotigribunekadnosegasnelīstārā noskaņojums uzmācies

parasti ir vienalga un pēc brīvdienām autopilotā dodos atpakaļ mācībās un tā tālāk, bet šoreiz brīvdienas bija tik labas, ka gribas viņās palikt mūžīgi. gulēt, ballēties, gulēt, dzert, ballēties, ēst un gulēt, gulēt, gulēt. vēl arī dejot un tā. bet nu lidot gan vairs negribu mācīties. with that sh*t i`m done, hahah.

paldies par foršo jauno gadu, paldies par foršajām ballītēm un dejām, un pasākumiem, paldies par klusumu dzīvoklī, kad es tik ļoti gribēju visu dienu gulēt, paldies par kompāniju un glābšanas riņķi, kad tas tik ļoti bija vajadzīgs, paldies par blāblāblā… man vienkārši ļoti gribējās pateikt paldies, jo 2011.gada nogale un 2012.gada sākums viennozīmīgi bija labākie, kādi man līdz šim bijuši ((: tik ļoti daudz kas jauns `n awesome notikās, ka ne uzskaitīt. paldies arī ddc, gw un pnn par awesoooome pasākumiem `n kompāniju, `n ūdens glāzēm :D galdus gan jums vajag stabilākus, for sure

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

šo video es te vienkārši neeeeevarēju neielikt, atceroties, kā mums ar Alisi beidzās 2010tais :D

un beidzot – mana šī brīža mīļākā pērle galaktikā! :D vēl ilgi smiešos, šo dziesmu dzirdot

we own the sky

Nekas nav tik viegli kā atrast ceļu tumsā. Dienasgaismā tevi moka šaubas. Tu paļaujies uz citu pēdām, citu riteņu sliedi, cita atstātām zīmēm, vai arī tu ilgi domā: paļauties? nepaļauties? iet tur? vai neiet? Vai tie ir bijuši gudrāki, kas tur gājuši? Tu to nezini. Tu notici iebrauktajam ceļam, bet tas pēc pāris km griežas atpakaļ- redzi, visi ir tai ticējuši, tai iebrauktajai sliedei, un visi ir pievīlušies. Jo nekur tā nenoved. Diena ir krustceļu nelaime, rādītāju šaubas, nokrituša piliena sairšana. Es eju naktī, un nekas nav tik viegli kā atrast ceļu naktī. Es paļaujos uz savām kājām, es paļaujos uz savām acīm- man nav cita, uz ko paļauties tumsā un naktī. Kas ir diena? Tā ir citu cilvēku pieredze. Bet naktī ir mana pieredze un tikai mans ceļš. Visu var tumsā pazaudēt, bet sevi- tikai atrast.. /Ziedonis

es vakar sapratu, ka nekad nevienam neko nedrīkst pārmest, jo tas, kāds cilvēks ir, ir tikai un vienīgi viņa paša izvēle