grozi kā gribi…

– manā dzīvē jau izsenis pierādās teiciens “kā Jauno Gadu sagaidīsi, tā pavadīsi!”

atskatoties uz pagājušā gada 31.12. un 8.01. (ko es darīju tās septiņas dienas… par to vēsture klusē) varu teikt vien to, ka tā arī tas 2012.pagāja – iesākās ar nenormāli trakām ballītēm, kad ar Diānu Jauno gadu sākām sagaidīt jau… 26.12.? un tā pieaugošā kompānijā turpinājām līdz pat 1.01. (ja ne vēl ilgāk, jo, kā jau minēju, vēsture klusē par to, ko es darīju tās septiņas dienas…), iesākās vētraini. turpinājās ne mazāk traki. pirmais pusgads tika noballēts, tad es atradu chaulu (vai arī tā atrada mani…), tur es satiku nenormāli fantastiskus cilvēkus, ar kuriem tika pavadīta neizsakāmi kolosāla vasara, pēc vasaras dzīvē iesākās miera periods, ko pēc tik traki vētraina laika nevarēja nevēlēties. izskatās, ka šis Jaunais Gads tiks sagaidīts manu vismīļāko draugu kompānijā, kas liecina vien par to, ka nākamais gads arī noteikti būs fantastisks

ilgstoši visiem stāstīju, ka nekas manā dzīvē nebūs kolosālāks par 2010.gadu, bet ziniet… laiki mainās, cilvēki nāk un iet un šoreiz tā vien gribas teikt, ka šis gads patiešām pārsit visus līdz šim! atliek vien minēt, ko nesīs nākamais gads…

es nevarēju atrast vienu bildi, kas raksturotu šo gadu vislabāk (jo Zelta Alus pudeles man reklamēt negribas), tāpēc iztiksiet ar dziesmu, kas arī mani jau izsenis pavada traki labos notikumos :)

 

tāpēc jau mēs tikām saukti

pirms gadiem desmit man kāds teica, ka līdz pēdējam skolas gadam vēl ir simtiem debesjumi ejami. pirms gadiem trim – pienāks un paies. pirms gada – pēdējais būs tas riktīgais. eh. kur šis pusgads palika? vai tad tikko nebija septembris? eu, pagaidiet… žetons, izlaidums, puķes… ā, jau novīta?

nu ja, tā vietā, lai tā riktīgi, kā cilvēks, šo gadu arī godīgi nodzīvotu, es kā zilonis uz divām kājām žonglēju. skola, mīļie, darbs, koncerti, grāmatas, teātri, ballītes, kūkas, alus un cepumi, mīļie, ballītes, alus, mīļie, darbs, šampanietis, alus, cepumi… pagaidi, kaut ko neaizmirsu?

vissvarīgākais tajā visā tomēr ir tas, ka paralēli visiem nemieriem tomēr ir tāds cilvēks, pie kura var aiziet, lai vienkārši ieelpotu un izelpotu un saprastu – cik viss patiesībā ir labi un skaisti!

Nepārtraukti, nenorimti
       aiziet miljoni un simti.
       Aiziet pulkā aiziet pāriem,
iet pa zelta medus kārēm.
Iet pa zaļu ciedru taigām,
iet caur sniega vētrām baigām.
Aiziet miljoni un simti
nepārtraukti, nenorimti.

Vēl ir vārdi, kas nav saukti,
mēs vēl iesim nepartraukti.

– Ziedonis

ready to kill for this

tas nekas, ka manas kājas bija tādas, ka bail skatīties, ka dažreiz nevarēja dzert tik daudz, cik gribējās, ka saule cepināja tik ļoti, cik ļoti grūti iedomāties, ka mašīnas nestājās, ūdens trūka, alus trūka, mistkastes nebija, lietus bija par daudz, dubļi pārāk slīdēja, drēbes bija pārāk slapjas, tas nekas, ka kaimiņi ieņēma mūsu spotu tik ļoti, ka mums tur vairs nebija vietas. ko tik es šodien neizdarītu, lai man atkal būtu tādi kaimiņi tūlīt un te! nu, tādi, kam ir haribo lācīši šņabī, kur` ir no kurzems`, tādi, kas neatceras, kā sauc viņu draugus vai kāpēc viņi rāpo pa pļavas vidu. ziniet, tie ir tie vislabākie kaimiņi. bez tiem nebūtu zaļās debesis, video, kurā notiek atzīšanās, ka visforšākie čaļi pasaulē ir tie, kas var atrast Zani, nebūtu noteikti arī ikšķiles dziesmas rudenī. ja tā padomā, tad bez tiem labiem kaimiņ` nebūt` nekād` labā dzīvošan`

pt #1 bez dziesmas par dzīvi

* kāda būtu mana dzīve, ja nebūtu pēdējo 2,5 gadu? – tajā šobrīd nebūtu septiņas matemātikas nedēļā

* es nesaprotu savus kaimiņus. vienkārši nesaprotu. aptuveni tieši 18:30, 20:00 un 22:00 viņi uz visskaļāko sāk klausīties gangnam style, bet pēc tam – atkal kapa klusums. viņi tur kaut ko upurē?

* noskaidrojām, ka trešā ģimnāzija nav vēlama svara vērotājiem. tur vienmēr ir auksti un, kad tev ir auksti, tu sajūties kā bomzis un tev automātiski gribas ēst, līdz ar to – tev vienkārši visu laiku gribas ēst

daudz kas bija savādāk, kad dzīve no mana skatupunkta izskatījās šādi…

‘kā būtu, ja…’

šis bezgala garais stāsts jūsu dzīvēs mainīs tieši neko, toties man ļaus pastāstīt, cik forši ir, ka ir tāda lieta kā izvēles brīvība

ja nu tomēr ziņkārība ir pārāka par dārgo laiku, fonā noteikti ir jāskan šim vai pietiks arī ar lietu

viss aizsākās ar to, ka 22.autobusā devos nezināmā virzienā. tur sev priekšā ievēroju kādu pavecu tūristu pārīti. opis tāds omulīga paskata, ar stilīgu hūti galvā, brūnām, siltām acīm, ome glaunu matu sakārtojumu, vērīgu skatienu un karti rokā. lūk, brīdis, kad atcerējos, ka bija laiks manā dzīvē, kad vēlējos doties studēt ārpasaulē. atcerējos arī iemeslu kāpēc. par to gan būtu cits stāsts, bet šis pāris manā prātā atkal uzjundīja šo vēlmi kaut uz kādu dzīves gadu apostīt gaisu siltākās zemēs…

pēc visnotaļ ilga laika sprīža, kad jau biju nedaudz atgriezusies realitātē un jauko pārīti aizmirsusi, pagāju garām RDKS. tajā brīdī es zināju, ka uzrakstīšu šo rakstu. aizdomājos par to, kā būtu, ja es 7.klasē būtu aizgājusi uz šo skolu – cik ļoti daudz kas būtu savādāk. (turpmāk pirms vārda “nebūtu” nelikšu ‘nekad’, jo kas zina…) un tomēr – es  nebūtu satikusi kristu, līdz ar to – nebūtu tajā liktenīgajā gadā aizdevusies uz fono. nebūtu pagalam ļoti mainījusi savu dzīves uztveri, iepazinusi jaunu kosmosu. es nebūtu aizgājusi uz trešo. 29.decembris nebūtu bijis tāds, kāds tas bija. galu galā – gandrīz gads manas dzīves nebūtu bijis tik traks, ka es pēc tā vēlētos radikālas pārmaiņas. un tieši šis ir tas punkts, kad es nonācu tur, kur šobrīd esmu. nevar teikt, ka ir izdarītas pareizas vai nepareizas izvēles. galvenais, ka tās mani ir novedušas brīdī, kad apzinos, cik laimīga esmu tur, kur esmu! ja kaut mazākais posms būtu bijis citāds, arī šodiena mainītos, tas fakts. bet, pa lielam atskatoties uz notikušo, es pasitu sev pa plecu par to, ka toreiz, tajā senajā 7.klasē, noraustījos un neaizgāju no 93. globāli uz to skatoties – tas bija tas brīdis, tas lēmums, kas mani noveda tur, kur esmu. protams, viss būtu bijis savādāk arī tad, ja es neaizietu uz PP koncertu, ja mēs ar Alisi neatgrieztos FZ, ja es neuzietu Ulda & Egila video & so on… par to pašu RDKS gan runājot – ironiskā kārtā dzīve man nepārtraukti piespēlē aizvien jaunu pazīšanos no šīs skolas…

bet kāpēc bija tas stāsts par pārīti? jo sapratu, cik ļoti, ļoti daudz ir variantu tam, ko un kā darīt. vispār, par pilnīgi, pilnīgi visu. tāpēc es esmu no tiem cilvēkiem, kas tic liktenim un klausās sirdsbalsī. ir pārāk daudz izvēles, kuras mūs nenovestu pie laimīgām beigām, ja vien nebūtu kaut kāds kosmosa dzinulītis, kas mums liek aiziet pareizajā virzienā. un jā, es ticu laimīgām beigām!

dzīve man ir pierādījusi, ka skriešana ar galvu sienā ne vienmēr atmaksājas, un tomēr – tā vismaz ir visnotaļ jautra padarīšana :)

http://ask.fm/therandomp

woop woop

pēdējās dienās ir piedzīvotas pārāk daudz tādas lietas, kas man liek smaidīt kā jukušai, lai arī pati es to neatzīstu, smaidīt ta smaidu…

šī bija (joprojām ir un noteikti arī vēl turpinās būt) viena no galīgi foršākajām vasaras nedēļām. iemesls diezgan skaidrs – kārtējo reizi sapratu, cik man ir nenormāli forši draugi!

vakardienas koncerts arī bija neizsakāmi awesome. tas brīdis, kad tiek dziedāts “mums takš ir zelts un arī bronza”, un uz skatuves izbrauc Štrombergs, publika gar zemi. nez, vai paši prātnieki apzinās, kāda vara viņiem ir pār nabaga latvju ļautiņiem. pat apsargs ar savu cieto seju sasmaidījās brīdī, kad visi galīgi akustiski sāka dziedāt rudens kā rudens. esam tomēr dziedātāju tauta un nekas mūs nevieno acīmredzamāk kā Prāta Vētra

pārējās foršās lietas iz šīs dzīves pieminēt būtu pārāk publiski nepieklājīgi

xoxo, we know u love us :D

kompass rāda ziemeļus un kuldīgu mazliet

nezinu, kur palika šodiena, bet zinu, ka pēdējās četras dienas palika paradīzē @zverafest. un tas nekas, ka biju tikai uz vienu koncertu, tas pats bija labs. haribo ar šņabi bija pārāk garšīg`, tāpat kā mūsu krutie kurzem`s kaimiņ`, kas tik forši vislaik` runāj`, bij` kruti. mums bija labākais spots visā telšu pilsētiņā, kur bija foršākās ballītes, un bij` dziedoš kompānij`. tur bija tāds ak`s ūden`, kas tā kā upes ūden` bij`, tur bija tik šizo sarun`s par to, cik saulei sien`, kā cilvēki rīkojas, kad satiek Reinik` vai tam uzbrūk teletūbij`. tur bij` iev`, kas runā ar plecu, jo redz galvu. tur bij` rāpojoši draug` un jauni draug` un atkal visi draug`. tur bija supermens! tur bija trak` saul` un vēl trakāk ziben`. arbūzs ar bij`! un hareharehareeee krišnaaaaaaa. tur reāl` bija viss, ko viens cilvēk` var vēlēties. tik ļot` viss, ka reāli varētu vēl miljons reiz četras dienas pavadīt tieš` tur un nekur citur.

http://ask.fm/therandomp

everything is illuminated

šovasar es esmu iemācījusies, ka alkoholu nevajag slēpt pļavās, ka nav vērts teikt ‘nē’, jo visiem tāpat vienalga, ka ir pēdējais laiks izgudrot ūdensnecaurlaidīgas teltis, ka var dzīvot, dzerot alu un ēdot roltonus, ka nevajag pārbaudīt, vai šķiltavas liesma ir karsta, ka lietus ir slapjš, ka dzīve ir ne-ne-ne-ne-neeeeenormāli un es atkārtošu vēlreiz – neeeeeeeenormāli forša avantūra! bet vasara jau vēl nav beigusies…

kaut kur laika gaitā pagaisa tās idejas visu vasaru pavadīt vārtoties jūrmalā un cepinoties saulītē, to visu šobrīd nomaina vārtīšanās dubļos un slapjās teltīs, hahah. bija tāds kaut kāds teiciens, ka dažreiz nedabūt to, ko gribi, ir liela laime. nu tad uz šo vasaru to tiešām var attiecināt

šodien atcerējos par tādu lietu kā dayzeroproject, kurā biju sastādījusi arī savu listi ar lietām, kas jāizdara. iepriekš kkā viss ievilkās un nekas nenotika. visu vasaru tur nebiju bijusi un tagad, kā izrādās, gandrīz puse ir svītrojama ārā ar treknu ‘done’, jo kaut kā neapzināti tas viss ir paveikts… pietam – daudzas no tām lietām biju ierakstījusi butaforiskā kārtā, tā īsti nemaz netaisoties piepildīt. vēl viens pierādījums, ka šī vasara rauj visus jumtus :)

īsumā par dzīvi

šovakar ir uznācis tāds runājamais, ka sapratu – tā vietā, lai ierakstītu vēl miljons tvītu, labāk izrakstīšos te pēc sirds patikas

tad nu tā

pēdējā laika dzīve ir visnotaļ kolosāla, bet, atskatoties uz to ilgtermiņā, tā kolosālā dzīve mani vajā jau ilgi. nu, tā galīgi ilgi. es pat teiktu – kopš kādas skaistas 2011.gada novembra dienas, bet nu nebūsim tik sīkumaini un atgriezīsimies jūlijā (jau fkn jūlijā!!!) – dzimšanas diena aizvadījās aaaaawesome, vēlreiz mīļojiens visiem atnācējiem, pārējās dzērājdienas pēc tās – cooooool, babe, coool. nu, viss forši, jā

un tajā pašā laikā nāk fono, kā tāda milzīga sniega bumba man virsū. ņemot vērā, ka tieši fono pirms diviem gadiem bija tas, kas visādā ziņā ļoti ļoti ļoti traki nenormāli mainīja manu dzīvi, gan ar cilvēkiem, ko tur iepazinu, gan kaut kādu citu apziņas līmeni, ko tur pirmoreiz ieraudzīju, tāpēc ir nedaudz tā… kaut kā. sajūta, ka būs… kaut kas. kaut kas galīgi, ko mans prāts vispār vēl nav spējīgs aptvert. dīvainas sajūtas, teikšu kā ir, ņemot vērā, ka kopš tā liktenīgi skaistā gada šo pasākumu neesmu apmeklējusi. un tomēr – šī vasara patiešām pārspēj 2010.gada vasaru un tas nozīmē, ka šī vasara ir nenormāli forša! u have no idea…

pēdējās dienās chaula.tv studijā arī satieku traki daudz foršus cilvēkus. tādus, ar baigākajiem stāstiem. nu, piemēram, šo bloga ierakstu salīdzinot ar Vilhelma blogu un viņa vakardienas interviju, var droši nahrenizēt no šīs dzīves, jo tas vienkārši ir čerņa. un, kā jau es arī Agnesei taisnojos – es nezinu, kopš kura laika es runāju tā, ka pati neko nesaprotu

lai nu kā

mana šī vakara oficiālā dziesma noteikti ir turpmāk atrodamā. tā ir tāda dziesma, kas nenormāli traki atgādina to ievu, kas palika tajā tālajā 2010.gadā, bet kaut kā klusi draud atgriezties… kas zina, ko fono šogad manā dzīvē mainīs

es noteikti varētu runāt vēl galīgi ilgi par visādām pārpasaulīgi nesvarīgām lietām, bet domāju, ka kādam laiciņam pietiks

(ja kāds to visu izlasīja – tas bija manā ātrajā dzērājbalstiņā rakstīts… bet skaidrā apziņas stāvoklī, ja nu jūs māc šaubas)

http://ask.fm/therandomp