what’s new, pussycat?

travelling and living in different places always brings something new in your life. a bit more than last three months i spent in italy and only now, when i just day ago arrived back in northern part of civilization, i realized what has changed in my life while living in italy.

2014-06-20 18.02.00

  • i don’t know how to cross the street! even thou here are not many cars by my place, i get as close to getting driven off as you
    can get. EVERY-FKN-TIME. i just go. and that’s a mistake. no one does that here. even when street is empty people are waiting for green light. i don’t even notice traffic lights in general anymore…
  • if we’re talking about native people, i am really (really, REALLLY) used to the fact that 99,99(9999)% of people, ok, i’m talking about guys, really do have only brown eyes and beards. in just few last hours i’ve catch myself in empty staring with half-way open mouth at guys who have blonde hair and blue eyes. although in italy there were many tourists, i still haven’t seen so many blonde people in one place in a looooooooooooong time. 
  • 2014-06-21 14.13.41i am saying ‘ciao!’ as ‘hello!’ and ‘bye!’ to everyone. the saddest part in it – it is not so common to greet everyone here. not in the shops, not your neighbors, not… anyone! especially they will look at you with weird look if you’re leaving shop with bright smile and loud ‘ciao!’. no. do not do that. (ieva, do not do that…).
  • timing. i was pretty sure that still till the last day italian slowness irritated me. i know that i started to get along with that, but still – needed some more time to completely calm myself down if i needed to wait for something. now i can’t catch up with people. everything is happening like each second has value of lifetime. SLOW DOOOOOOOOOWN, please. pretty please!
  • i am used to take off my clothes only when it’s at least +30. +20 does not count. you do not walk with skirts in +20 !!!!!! such an insanity…

2014-06-21 14.52.21no, actually i’m joking. it’s only +18 here now and once and again i’m the only one showing my naked legs…

  • trashes. italians are obsessed with recycling. now, when i have only one trash bin where to put everything, i often unconsciously leave some things outside just because it does not feel right to put everything in one place… then i go back and wonder – why i haven’t thrown it out?!

enough with my new lifestyle traditions for now. lifts, wind and bicycles – it’s still a thing!!! now i can live happily ever after

cheers, folks!

Advertisements

kā būtu ar nē? jeb īsumā par to kā Opelis uz Slovākiju brauca

* ‘visi skatās tā, it kā mēs ar vecu Opeli brauktu uz Slovākiju’
* ja kaut kas nav, tad tas palika uz mašīnas jumta (atkal)
* pa kreisi mēs redzam govis, pa labi – kapus, priekšā – traktoru /Polija/
* ‘tu redzēji to reakciju? tā bija ātrāka par erekciju’
* ‘čurāju un man kabatā navigācija saka ‘now turn right’’
* Polijā jārunā angliski, krieviski un vāciski, lai beigās ar zīmju valodu dabūtu telts vietas
* ‘es tev uzpīšu bizīti, iedod skoču’
* pirmie vārdi iebraucot Slovākijā: ’bļ*, mūs te novāks!’
* meklējām, kur uzcept desiņas, tā vietā nejauši uzkāpām Tatros (@aismaaa precizējums – kāpām cept desas. aizmirsām desas mašīnā, tā vietā paņēmām pīpi, giču, stabuli un aliņus un uzkāpām pie Guru)
* kā angliski ir triperis? – tripping, jo no pārāk lielas tripošanas var dabūt triperi
* mašīnas bagāžnieka rooming – ‘when she’s not watching i can po*uj’
* ir vienmēr jauki cerēt, ka bremzes pašas salabosies. jo īpaši, ja atrodies kalnos un starp bāņiem…
* jo lielāka iespēja ir satikt exchange punktā čali, kurš pazīst latvieti, nekā uz ielas kādu, kurš runā angliski /Slovākija/
* kā būtu ar nē?
* jo Polijā viss atrodas 50 km attālumā. un tad vēl 50. un vēl. un vēl…
* Tatros parādījām perfektu tūristu piemēru – kāpām kalnos ar aliņiem rokās, ūdenspīpi, ģitāru un stabuli, tik mežrags palika mašīnā
* uz kuru pusi pēc tam vajadzēs griezt? pa labi? pa kreisi? – uz vienu…
* jo omes ielām pāri iet var tikai ar bonbongām /Polija/
* we’re from Poland and we love you /kempinga kaimiņi /Slovākijā/
* ‘you’re from…’ – ‘Opel’
* peldēties ezerā Tatru augšā – neslikti
* bieži negadās benzīntanka tualetē atmazgāt kečupu no toksiskas paprikas desas…
* un vēlreiz, ja nu kāds nesaprata – nepērciet paprikas desu
* po*uj, pīkšķis
* ‘līdz Rīgai varam citādāk arī netikt’ – ‘nu neko, visu jau nevar gribēt’
* ‘te var nolikt mašīnu un tad iet na*uj’
* īsumā par opeli tatros – 1. ‘brīnums, ka mēs riteņbraucēju apdzinām’ 2. ‘mūs apdzen pat mūķenes, kas iet ar kājām’

2460 km – DONE!
cheers!

tatri

eu só quero escrever em outro idioma

es pēdējās divas trīs dienas kopš atgriešanās no Vecmuižas jūtos kā tas stulbais tauriņš mūsu istabā, kurš to tik vien darīja kā triecās stiklā, lai arī blakus bija pavērts logs. nē, drīzāk es esmu kā apdullusi muša. tā būs vienkāršāk

pēdējās dienās sāku lasīt vienreizēju grāmatu. tik vienreizēju, ka nereti to pazaudēju. manuprāt, tāpēc, ka kādam labpatikās man to nogopīt… lai nu kā. grāmata ir pie manis un varu padalīties ar pērlēm iz tās

– Džeik, es nevēlos kļūt vecs. Es vēlos vienmēr no rīta pamosties un just, ka mani gaida kaut kas liels, aiz stūra, aiz kalna. Es gribu allaž atcerēties – ja stāvēšu mierā, kaut vai tikai mirkli, tad jau pēc dažiem jardiem kaut ko zaudēšu. Negribētos jebkad pieķert sevi domājam “Kāda gan jēga šķērsot ielu?” Tās ir beigas visam, kad meklējumi vairs neko nenozīmē. Kad tu sēdi laimīgs, atzvēlies krēslā, apmierināts ar to, kas ir – tas nozīmē, ka esi kļuvis vecs.

 

– Vēlos, kaut zinātu, kā turēties pie lielām lietām, nevis pieķerties nebūtiskām.

 

– Tev ir labi runāt, – es turpināju. – Visus šos gadus esmu notērējis veltīgi, kurpretī tu tos esi pavadījis, dzīvodams un mīlēdams, ne par ko neskumdams. Tu esi jucis, muldēdams par mežu un puķēm dārzā. Tad jau tu neko neesi sapratis? Cik man ir bijis grūti, dzīvojot pie vecākiem, kas nesaprot un neatbalsta. Un kur tu pārlaidi pēdējos piecus gadus?

Džeiks kādu brītiņu gaidīja.

– Es biju cietumā, – viņš atbildēja.

/Dafne di Morjē “Mums bija reiz viss”/

ar to dārgie draugi un acuraugi es no jums atvados uz nedēļiņu, kuru pavadīšu virzoties kaut kur Slovākijas virzienā, kur mani vedīs opeļa ekspedīcijas komanda :) cheers!

http://ask.fm/therandomp

lec, pat ja nezini kur

“There’s a wonderful old Italian joke about a poor man who goes to church every day and prays before the statue of a great saint, begging, “Dear saint-please, please, please…give me the grace to win the lottery.” This lament goes on for months. Finally the exasperated statue comes to life, looks down at the begging man and says in weary disgust, “My son-please, please, please…buy a lottery ticket.”

/Eat. Pray. Love./

šī filma man šobrīd vienreizēji atgādina pašai sevi un vienmēr taču ir jautri uz sevi no malas paskatīties… rīt sāksies, iespējams, viens no lieliskākajiem manas šīs vasaras piedzīvojumiem. galvenais un patīkamākais – tā vienreizējā sajūta, kad tev nav ne jausmas, kas tevi sagaida soli tālāk, tomēr to soli tik traki gribas spert! eh, lai arī kā beidzot izgulēties gribētos, laikam jau būs kārtējā bezmiega nakts. šoreiz tikai tā vietā, lai to pavadītu skaļas Vecrīgas vidū, pavadīšu to uz sava krēsla, trinoties par to, kaut nu laiks līdz rītdienai ātrāk paietu

http://ask.fm/therandomp

– cik viņam gadu? – viņam ir draudzene! #sweetmmrs @MuffinAlice @elizabetediana

pirms gada man divas vienreizējas draudzenes (aka Alise & Diāna) uzdāvināja dāvanu, kuru šorīt atkārtoti pārlasīju. pērles!

‘seksīgi ir tie čaļi, kuri prot ielikt divdabja teicienu komatos. tad nu iedzersim par viņiem!’

‘- beidz ēst! – nevaru, man celulīts jāpabaro’

‘- kur prāts bija banānus fkn somā bāzt? – somas apakšā… – nē, tur viņi paši ielīda’ (haha, kā reiz apsvēru domu uz festiem atkal banānus paņemt, līdz šo atcerējos…)

‘čau, man tev jāuzraksta kaut kāda huiņa. tad te nu būs – HUIŅA’

un tas episkais brīdis, kad telefonsarunas laikā Diāna pēkšņi kaut kur pazūd un fonā skan balss ‘paga, man telefons dekoltē iekrita…’

13062013460

http://ask.fm/therandomp

genius

es šodien atklāju ģēniju. un kopš tā brīža visa pasaule šķiet ģeniāla

Un, kad pie dzejas bijām pavadījuši pusi mūža un vēl pus nakti
un patlaban viesībās pienesu viņai dzēriena glāzi ar citrona šķēli,
viņa cēlās un parādīja man
mēli.

Nē, viņa teica:
“Es gribu ar tevi uz jumtiem!”
Aiz mums nodzisa
glāžu šķinda un
balsis,
bet dziļi lejā
zaļās, zelta un sarkanās ugunīs
Ņujorka laistījās mēma –
kā atspīdums dzelmē.

“Peldēsimies?” viņa sievišķi
ievaicājās – un, atbildes nenogaidot un pat nenovilkusi drānas
(tas vismaz būtu man paticis labāk),
viņa pārlēca
jumta
margām.

Kad piesteidzos, redzēju vairs tikai
visu pilsētu vilnījam lejā
zilos-zaļos-sarkanos-zelta apļos.
Un tad (es nebūtu ticējis, ka spētu darīt kaut ko tik idiotisku),
nometis svārkus, raisīju vaļā kaklasaiti (un izšāvās caur miņu,
ka tā mana pēdīgā saite ar pasauli)
un jau uzliku kājas uz margas, lai lēktu (turklāt apjaušot skaidri,
ka tur lejā nav dzelme, bet ielas asfalts – un ka tomēr
citādi nevar – ka jālec),
te no muguras
plaukstas man aizspieda acis.

Vēl neticēdams atgriezos –
bet, jā, tā bija

viņa!

Un, kad piepešā niknumā gribēju lādēties par tik nežēlīgu manis krāpšanu,
viņa piekļāvās un ar katru skūpstu čukstēja paldies par
dzīvības glābšanu.

Un tad es pamanīju,
ka esam abi
viscaur slapji
un aplipuši ar dūņām, ar ūdenszālēm

/G. Saliņš/

ready to kill for this

tas nekas, ka manas kājas bija tādas, ka bail skatīties, ka dažreiz nevarēja dzert tik daudz, cik gribējās, ka saule cepināja tik ļoti, cik ļoti grūti iedomāties, ka mašīnas nestājās, ūdens trūka, alus trūka, mistkastes nebija, lietus bija par daudz, dubļi pārāk slīdēja, drēbes bija pārāk slapjas, tas nekas, ka kaimiņi ieņēma mūsu spotu tik ļoti, ka mums tur vairs nebija vietas. ko tik es šodien neizdarītu, lai man atkal būtu tādi kaimiņi tūlīt un te! nu, tādi, kam ir haribo lācīši šņabī, kur` ir no kurzems`, tādi, kas neatceras, kā sauc viņu draugus vai kāpēc viņi rāpo pa pļavas vidu. ziniet, tie ir tie vislabākie kaimiņi. bez tiem nebūtu zaļās debesis, video, kurā notiek atzīšanās, ka visforšākie čaļi pasaulē ir tie, kas var atrast Zani, nebūtu noteikti arī ikšķiles dziesmas rudenī. ja tā padomā, tad bez tiem labiem kaimiņ` nebūt` nekād` labā dzīvošan`

ir maģija

ne tikai pirmajiem skūpstiem, pirmajai picas pagaršošanas reizei, pirmajai Led Zeppelin dzirdēšanas reizei, bet arī pirmajiem datumiem ir sava maģija

sava maģija, kas liek saprast, ka visi iepriekšējie pirmo datumu ieraksti savā ziņā aptver kaut kādu melno caurumu par aizgājušo mēnesi, tajā pašā laikā nedaudz sūdzas, ka laiks tik ātri skrien, un vēl tikpat nedaudz – priecājas. par kaut ko. jo vienmēr jau var par kaut ko priecāties, am i right?

man šis pirmais novembris liek atcerēties, ka nav jūlijs, kā man tas nepārtraukti liekas. oh well. tūlīt jau atkal būs, tā es sevi kind of mierinu

http://ask.fm/therandomp

p.s. man te ir tāda kategorija kā ‘rudens’. kad to būtu pienāci nomainīt pret ziemu?

pretend like it`s 1969 forever

ir tādas situācijas, kuras nav iespējams atmudžināt. var tikai izstāties no spēles…

/Airisa Mērdoka/

paldies, vasara, tu biji ļoti forša, bet vienmēr nevar tādā leiputrijā dzīvot

kā runas klīst, ir sācies mūsu ‘pēdējais septembris’, tāpat kā pēdējais viss pārējais. nu, kā uz miršanu, apmēram. jūtu, ka šis gads paskries nemanot, tas forši, jo man tomēr labāk patīk leiputrija

http://ask.fm/therandomp