long time no see

Ir laiks, kad negribas ne ņemt, ne dot,
Ne gribas, lai tev pavēl, ne lai klausa,
Un dzīves kauss ir pilns, bet mute- sausa
Un piere- ugunīgi karsta domājot.

Un ko tas līdz, ja izliecies tu brašāk
Un pārlaid kādu smaidiņu pār ģīmi,
Ja dzīve atkal atkārto to pašu,
To pašu riņķi citā līmenī

/O.Vācietis/

http://ask.fm/therandomp

genius

es šodien atklāju ģēniju. un kopš tā brīža visa pasaule šķiet ģeniāla

Un, kad pie dzejas bijām pavadījuši pusi mūža un vēl pus nakti
un patlaban viesībās pienesu viņai dzēriena glāzi ar citrona šķēli,
viņa cēlās un parādīja man
mēli.

Nē, viņa teica:
“Es gribu ar tevi uz jumtiem!”
Aiz mums nodzisa
glāžu šķinda un
balsis,
bet dziļi lejā
zaļās, zelta un sarkanās ugunīs
Ņujorka laistījās mēma –
kā atspīdums dzelmē.

“Peldēsimies?” viņa sievišķi
ievaicājās – un, atbildes nenogaidot un pat nenovilkusi drānas
(tas vismaz būtu man paticis labāk),
viņa pārlēca
jumta
margām.

Kad piesteidzos, redzēju vairs tikai
visu pilsētu vilnījam lejā
zilos-zaļos-sarkanos-zelta apļos.
Un tad (es nebūtu ticējis, ka spētu darīt kaut ko tik idiotisku),
nometis svārkus, raisīju vaļā kaklasaiti (un izšāvās caur miņu,
ka tā mana pēdīgā saite ar pasauli)
un jau uzliku kājas uz margas, lai lēktu (turklāt apjaušot skaidri,
ka tur lejā nav dzelme, bet ielas asfalts – un ka tomēr
citādi nevar – ka jālec),
te no muguras
plaukstas man aizspieda acis.

Vēl neticēdams atgriezos –
bet, jā, tā bija

viņa!

Un, kad piepešā niknumā gribēju lādēties par tik nežēlīgu manis krāpšanu,
viņa piekļāvās un ar katru skūpstu čukstēja paldies par
dzīvības glābšanu.

Un tad es pamanīju,
ka esam abi
viscaur slapji
un aplipuši ar dūņām, ar ūdenszālēm

/G. Saliņš/

tāpēc jau mēs tikām saukti

pirms gadiem desmit man kāds teica, ka līdz pēdējam skolas gadam vēl ir simtiem debesjumi ejami. pirms gadiem trim – pienāks un paies. pirms gada – pēdējais būs tas riktīgais. eh. kur šis pusgads palika? vai tad tikko nebija septembris? eu, pagaidiet… žetons, izlaidums, puķes… ā, jau novīta?

nu ja, tā vietā, lai tā riktīgi, kā cilvēks, šo gadu arī godīgi nodzīvotu, es kā zilonis uz divām kājām žonglēju. skola, mīļie, darbs, koncerti, grāmatas, teātri, ballītes, kūkas, alus un cepumi, mīļie, ballītes, alus, mīļie, darbs, šampanietis, alus, cepumi… pagaidi, kaut ko neaizmirsu?

vissvarīgākais tajā visā tomēr ir tas, ka paralēli visiem nemieriem tomēr ir tāds cilvēks, pie kura var aiziet, lai vienkārši ieelpotu un izelpotu un saprastu – cik viss patiesībā ir labi un skaisti!

Nepārtraukti, nenorimti
       aiziet miljoni un simti.
       Aiziet pulkā aiziet pāriem,
iet pa zelta medus kārēm.
Iet pa zaļu ciedru taigām,
iet caur sniega vētrām baigām.
Aiziet miljoni un simti
nepārtraukti, nenorimti.

Vēl ir vārdi, kas nav saukti,
mēs vēl iesim nepartraukti.

– Ziedonis

pēdējais pirmais

ņemot vērā vispasaules bojāejas attīstības gaitu, šis tad nu šķietami būs tas pēdējais pirmais ieraksts. eh, skumīgi, jūs jau zināt, ka man patika šī tradīcija

Melnus sapņus cilvēks sapņo,
Melniem sapņiem melni spārni,
Melni spārni aizskar plakstus…

-V. Sniķere

nu, muļķi kas muļķi tie cilvēki. es turpināšu vasaru gaidīt, jo pirms tā nepienāks nekāds pasaules gals nebūs, ka es jums saku

lido, zīmuli, lido

uz tās sienas kura šķir
mūsu nomodu no sapņa
pakārts spogulis
un tajā
senāk spoguļojies tu

līdz viendien pienāca kas nezin kas
un sacīja
bet tas taču ir logs nevis spogulis

/Jānis Rokpelnis/

pēdējās dienas man pārāk ļoti atgādina visādus foršus dzīves notikumus, jūtu, ka atkal sāku ierūsēt, gribas to vasaras never-ending-party noskaņojumu, bet tā vietā dažreiz ir skaisti arī satīties segās ar siltām tējām un mīļiem cilvēkiem un padarīt tieši neko

galu galā pirms pāris dienām atklāju, ka pat rudenī ir forši dzīvot (un tas nekas, ka astoņpadsmit rudeņus (mīnuss tos, kuros vēl nemācēju runāt un to apjēgt) apgalvoju pretējo…)

un šo rudeni jo krāsaināku padara fakts, ka zinu – gribot vai negribot mēs ar Alisi attapsimies, dziedot “zīmuļi lido AAAAAA”, mhm. toties varēsim uz galvas stāvēt, kur gribam un tamlīdzīgi

stāsts nav garš, stāstam jau beigas?

ziniet, tāpat kā kafijai dažreiz piena vietā pielīst kefīrs, tāpat kā karotītes mēdz nonākt mistkastēs un Rimi kartes top par kredītkartēm, tāpat arī ir tādi stāsti, kas mēdz nebeigties, drīzāk tieši pretēji – tie vienkārši sākas no gala. un kāpēc gan nē, ja var jā, right?

groži atnākuši
vaļā
ziema aizgājusi
ciet
visa dzīve
maltā gaļā
nepāriet
un nepāriet

/i.šlāpins /

http://ask.fm/therandomp

tas bija sen un tā vairs nav taisnība

es nedaudz ticu, ka beigas nevar apturēt. ja kaut kam ir lemts beigties, tas beigsies šā vai tā

neizskaidrojami ir tas, kā es šodien pie tāda secinājuma nonācu, bet es atklāju, ka šodien ir tāds kā anniversary kādam senam notikumam, un atcerējos to dienu toreiz… tos tauriņus un sajūtu BEIDZOT (lai gan… nebiju jau diži ilgi gaidījusi, ja godīgi). atceroties tādas lietas, sapratu, ka kopš tā laika patiešām neesmu vairs tik naivi… paļāvusies(?) uz kaut kādu nebūt kārtību pasaulē. ja tagad tā aizdomājos, tad man vispār reti tā gadās, bet tā bija viena no tādām reizēm

tas anniversary bija sākumam, ne beigām. bet tikko sapratu, ka arī beigām ir šodien ir svētki, tikai ievērojami lielāki. bez diviem mēnešiem gads. laikam man tie sešpadsmitie datumi un svētdienas kaut ko tomēr slēpj… ja vien manī neslēptos tāds optimists, es, iespējams, šobrīd galīgi sagruzītos par to, ka viss nenotiek tā, kā man to gribas, bet šī svētdiena bija pārāk uzlādējoši skaista, lai tagad par to gruzītos

rūgts ir ne tikai analgīns
bet arī dzīve ziniet
nevajag zaķi nesteigsimies
neatvadīsimies

Elsbergs

un jā, šī dziesma ir piemērota šim ierakstam, lai arī neviens no jums tā noteikti nedomā. it`s just how it is

šodien uz dzeju un runāšanu panesos, paldies, zāles

http://ask.fm/therandomp

mums pieder lietus, pieder okeāns un tukšas ielas

tik neparasti ir redzēt miljardiem cilvēku kas slēpjas
zem saviem jumtiem
kad kaut kur līst un varbūt mazliet drošāk un varbūt
mazliet dīvaināk
kā parasti es uzvedos tas tikai tāpēc ka mazliet baidos
es neesmu ķeizars
neesu miljonārs es varu tikai mazliet tevi sasildīt kad
mūsu drēbes viscaur izmirks

tas ir kā nopirkt dzīvi tik neparasti brīvi
un lai gan esmu muļķis tad vismaz par augstu
cenu gan

mums pieder lietus pieder okeāns un tukšas ielas kā
noass es vedu tevi uz mājām
lai glābtu no plūdiem un slapjām kājām un kad mums
pietrūks spēka mēs sēdēsim
zem parka kokiem un nebaidies mums būs tik silti kā
tūkstošiem tūkstošiem kamīnu kuras

tas ir kā nopirkt dzīvi tik neparasti brīvi
un lai gan esmu muļķis tad vismaz par augstu
cenu gan

aiz aizelpotiem logiem sēž miljards pie tējas un
televizoriem
un tērgā par to kā agrāk bijis simts gadus uz zemes ka
tā nav lijis

simts gadu jau uz zemes tā nav lijis uz zemes tā nav
bijis simts gadus jau

/Mārtiņš Freimanis/