Poland, bombastic as hell

…i kept telling people – i came to poland just because… and then… well, you know, many reasons why ‘just because’. after all – like many of my fellow volunteers, somehow i got to poland by mistake. and kind of blindfolded as well. what turned out of this blindfolded journey? amazing 2 months that will be kept as great addition to my so far so wonderful year 2014.

as tribute to my wonderful friends and colleagues from poland that are missed very badly, i’ll collect here some of our quotes. be aware that most of them will be with no big sense, but i hope that at least for someone will bring up some great memory from time we spent together! just because of awareness – i’ve kept all of names for myself. if you’re recognizing yourself of someone else… – i have no idea what you’re talking about!

* 2 guys. ‘can i blow my noise in your shirt?’ – *expressive and fast ‘angry’ reaction follows* ‘i’ll blow you!!!!!!’
* i was making sandwiches, meanwhile kids are dying at presentation, but after all – it’s not africa around here, you know…
* ‘usually people start sentences with swearwords, you – with 2 minute laughter’ – ‘should i start using swearwords?’ – ‘that would be faster for sure…’
* instead of disco kids tonight will have fireworks with burning speakers
* if every day you are saying that it is your last day, one day you’ll be true!
* dangerous kurvas (spanish and polish included)
*’lets make b eerpong party tomorrow!’ – ‘we just need a lot of beer’ – ‘and a lot of pong’ #badjokewednesday
* ’my socks are smelling like socks and my scarf is smelling like socks as well…’
* drunk guy by the wall ‘i’m so hot, but the wall is so cold!’
* ’turkish people don’t understand english, so when someone is saying that we’re cleaning kitchen ourselves, they don’t understand it…’
* ’it’s so cold in latvia, so you just need to drink there’
* ’my home city is small. like half of latvia’
* ’why are they coming from klodzko here so often?’ – ‘because we have no people here?’ – ‘no, because they have no free food there…’
* ’i like to think about things. i think about them and that’s it’
* ’what’s wrong with them? why they have same shirt? are they twins?’ – ‘no. they’re just… teenagers’
* ’film a short movie’ – ‘our room is like horror movie…’
* ’how many kids we lost today?’ – ‘only one’ – ‘oh, that’s a good day then!’
* ’this could be the moment when i should stop talking…’ – ‘there always is this moment, but you always somehow pass it’
* ’there are only two places you can find cups – in the sink, dirty, or in the washing machine… although dirty’
* ’you know it’s bad when even latvians are joking about latvians’

and after all, one golden quote from beginning of our trip – just after we got out of 22 hour ride in buses and trains to poland

*’even after drinking we’re not so stinky…’

THANK YOU ALL FOR BEING MY VERY DEAR SUNSHINES FOR TWO MONTHS AND EVER AFTER! :)

_MG_6849

2014-10-28 12.09.36-1

2014-09-26 23.26.09

Advertisements

katram savu rabarberu

Viņnedēļ iestādīju ielas vidū rabarberu krūmu – starp divām baltām satiksmes drošības līnijām ielas vidū. Satiksme, protams, mūsu pilsētā ir karsta, laiks ir karsts, cilvēki nervozi un karsti, bet es sēdēju zem platajām, vēsajām rabarberu lapām – vēroju un pētīju. No malas viss ir labāk redzams: cilvēkiem pietrūkst vietas tāpēc, ka viņi steidzas. Tāpēc, ka steidzas, trūkst arī laika. Reizēm liekas, ka viņi skrien viens otram virsū tīšām. Tāpēc, kad man jāsteidzas, es nesteidzos. Es neskrienu virsū atomam, jo molekulā ir tik daudz starpatomu telpas. Ir taču izdomāts, ka Galaktika var iziet cauri otrai tādai pašai zvaigžņu sistēmai, ja katra zvaigzne iet starpzvaigžņu telpā, otru neskarot, – kā, jaucot spēļu kārtis, kārts iet blakus kārtij. Tāpēc es sargos aizskart citus atomus, bet es eju starpatomu telpā. Tukšumu vēl ir tik daudz. Savādi, ka cilvēki to nemeklē, bet čupojas viens pie otra, viens otram klāt un virsū.
Tā es sēžu zem rabarbera lapas un domāju. Skrien nosvīduši karstajā tveicē. Bet ikviens no viņiem varētu taču iestādīt uz ielas savu rabarberu krūmu un zem tā atvilkt elpu. Nav laika… Bet vai jūs esat jau mēģinājuši?

/Ziedonis

ONE BEERISH TIME OF MY LIFE || TRIP

vācija

(Or you can call it celebration of my blogs 3rd birthday)

Once I had this wonderful tradition to post some quotes or highlights from my trips. I did it with our roadtrip to Slovakia, when I went to Denmark for the second time and the first one is captured somewhere as well.. and few more times that I’m too lazy to look for… anyhow – back on track. There have been some trips meanwhile I was quiet, but this is the one that i need to engrave here for sure (thanks for being worth it!). So Germany – Munich it was!

Munich

  • First of all, you can’t come to Germany if you don’t know that women and beer you push downstairs
  • We got stuck in traffic even on highroad. Those are some skills over here!
  • You can’t meet on the internet in Germany, because internet is so slow.
  • Ieva goes into huge pizzeria to find toilet. Comment – ‘if you find yourself in train station, you know, you missed the toilet’.
  • In Turkish streets even sprite is Turkish
  • If mountain will be crushing or air tram falling down, you won’t find time to be scared, so no worries!
  • 8 p.m.? Bars? Streets full of happy people walking home from work? Oh, wait, no, you already missed bedtime…
  • *cooking some pies* ‘How it should look like when it’s ready?’ – ‘Warm’
  • And then he wakes up at 5 a.m., asks what am i doing, puts up ‘are you gonna be my girl’ and walks around the room with satisfied smile on his face ‘oh, such a wonderful morning!’ (Is it? Really?)
  • Went abroad to find out that my paradise looks like big bookshelves and huge, puffy bed. No, actually Munich itself wasn’t so bad either : )

Round, round, round it goes… so see you next time, Germany! (If you’re up for bringing me to Berlin, I’m just here!)

Sincerely
Ieva.

tāpēc jau mēs tikām saukti

pirms gadiem desmit man kāds teica, ka līdz pēdējam skolas gadam vēl ir simtiem debesjumi ejami. pirms gadiem trim – pienāks un paies. pirms gada – pēdējais būs tas riktīgais. eh. kur šis pusgads palika? vai tad tikko nebija septembris? eu, pagaidiet… žetons, izlaidums, puķes… ā, jau novīta?

nu ja, tā vietā, lai tā riktīgi, kā cilvēks, šo gadu arī godīgi nodzīvotu, es kā zilonis uz divām kājām žonglēju. skola, mīļie, darbs, koncerti, grāmatas, teātri, ballītes, kūkas, alus un cepumi, mīļie, ballītes, alus, mīļie, darbs, šampanietis, alus, cepumi… pagaidi, kaut ko neaizmirsu?

vissvarīgākais tajā visā tomēr ir tas, ka paralēli visiem nemieriem tomēr ir tāds cilvēks, pie kura var aiziet, lai vienkārši ieelpotu un izelpotu un saprastu – cik viss patiesībā ir labi un skaisti!

Nepārtraukti, nenorimti
       aiziet miljoni un simti.
       Aiziet pulkā aiziet pāriem,
iet pa zelta medus kārēm.
Iet pa zaļu ciedru taigām,
iet caur sniega vētrām baigām.
Aiziet miljoni un simti
nepārtraukti, nenorimti.

Vēl ir vārdi, kas nav saukti,
mēs vēl iesim nepartraukti.

– Ziedonis

relax, take it easy

tik ļoti gribas šīs brīvdienas ieslodzīt kādā putnu būrītī un paturēt uz brīdi tepat blakus. nu tā, lai vēl var nedaudz redzēt, nedaudz just klātbūtni un nedaudz turpināt baudīt. pēc tās nenormāli trakās nedēļas šīs brīvdienas bija tieši laikā – viss tieši tādās proporcijās, kā vajadzīgs, sākot ar vismiļākā cilvēka klātbūtni un jaunām kleitām, beidzot ar jauniem dzīves mērķiem, sušī, teātri un visu pārējo, kas piedienas pie lietas. tā vien gribas klusi nopūsties un pasmaidīt – kur vēl laimīgāks cilvēks par mani!

tagad ir tik traki grūti kāpt atpakaļ ikdienā, atkal sākt uztraukties par matemātikas un ķīmijas atzīmēm, atkal celties tad, kad modinātājs liek, atkal skriet un skriet, un skriet līdz nākamajām brīvdienām. tomēr šī labā svētdienas vakara sajūta laikam jau arī kaut kā nebūt jānopelna

let the new legends be born

tā jau tās tradīcijas veidojas

iesākumā tu sāc mācīties vidusskolā un, neko ļaunu nedomādams, nolem svinēt valsts svētkus ar nu jau vecajiem skolasbiedriem – jātiekas taču ir! tā nu jūs aizsvinaties, līdz brīdim, kad salūts sprāgst vien tv ekrānā aiz muguras – kas nokavē, tas nepaspēj

maza bēda, jo vēl jau ir nākamais gads. tad skolasbiedri savācas vēl kuplākā skaitā un iekaro vietas, par kurām tagad stāsta vien senas teikas. un pat salūts tika redzēts! nu, vismaz tā cilvēki runā…

trīs lietas labas lietas, bet līdz ar to trešo dzimst arī jaunas tradīcijas. skolasbiedri paklīduši kur kurais, rodas jaunas kompānijas, kas savācas vēl kuplākā skaitā un operatīvāk, kā līdz šim pieredzēts. tāds vakars sākas ar nekaitīgiem tvītiem, kas pazīstami kā “i gotta feeling”. nu, tādiem kā šis

nākamais rīts ir liktenīgais – tad tu saproti, kādas leģendas tagad ir dzimušas, kādas tradīcijas turpmāk būs jāietur, apjēdz, ka tur, jaunībā, bija vieglāk. toreiz, kad vēl nebija atklātas festivālu īpašās kombinācijas. toreiz, kad neviens nezināja gangnam style. toreiz, kad četras meitenes nekaitīgi atzīmēja svētkus. toreiz, kad zāle bija zilāka un debesis zaļākas

tā nogurt var tikai no svētkiem…

p.s. visforšāk ir fotogrāfēties piebāztā liftā . lūk, pierādījums

http://ask.fm/therandomp

liriskā pirmdiena

šodien tāda sajūta, ka gadiem būtu kuģojusi pa vētrainām jūrām un tagad gribas reāli noparkoties kaut kādā nekurienes salas krastā. nē. īstenībā gribas noparkoties mājās. vienkārši mājās. tur, kur es biju pirms gadiem diviem, trim. tajā cilvēkā. dīvainākais ir tas, ka lielākā daļa šī ieraksta lasītāju mani nemaz tādu nepazīst :) nez, kurš no jums maz var iedomāties mani ar kastaņbrūniem matiem, ar puķainām istabas sienām, ļoti klusu un miermīlīgu, kā cilvēku, kuram vārds ‘Vecrīga’ saistās ar vecām mājām, kā cilvēku, kurš vispār pusi šīs pasaules vārdu nemaz nepazīst vai vienkārši negrib dzirdēt. toreiz bija tik silti, mierīgi un labi. nav jau tā, ka tagad būtu slikti. varbūt ir pat pārāk labi, neesmu tā pieradusi

a varbūt… varbūt arī bullshit. un man tomēr gribas oranžus matus

http://ask.fm/therandomp

ready to kill for this

tas nekas, ka manas kājas bija tādas, ka bail skatīties, ka dažreiz nevarēja dzert tik daudz, cik gribējās, ka saule cepināja tik ļoti, cik ļoti grūti iedomāties, ka mašīnas nestājās, ūdens trūka, alus trūka, mistkastes nebija, lietus bija par daudz, dubļi pārāk slīdēja, drēbes bija pārāk slapjas, tas nekas, ka kaimiņi ieņēma mūsu spotu tik ļoti, ka mums tur vairs nebija vietas. ko tik es šodien neizdarītu, lai man atkal būtu tādi kaimiņi tūlīt un te! nu, tādi, kam ir haribo lācīši šņabī, kur` ir no kurzems`, tādi, kas neatceras, kā sauc viņu draugus vai kāpēc viņi rāpo pa pļavas vidu. ziniet, tie ir tie vislabākie kaimiņi. bez tiem nebūtu zaļās debesis, video, kurā notiek atzīšanās, ka visforšākie čaļi pasaulē ir tie, kas var atrast Zani, nebūtu noteikti arī ikšķiles dziesmas rudenī. ja tā padomā, tad bez tiem labiem kaimiņ` nebūt` nekād` labā dzīvošan`