katram savu rabarberu

Viņnedēļ iestādīju ielas vidū rabarberu krūmu – starp divām baltām satiksmes drošības līnijām ielas vidū. Satiksme, protams, mūsu pilsētā ir karsta, laiks ir karsts, cilvēki nervozi un karsti, bet es sēdēju zem platajām, vēsajām rabarberu lapām – vēroju un pētīju. No malas viss ir labāk redzams: cilvēkiem pietrūkst vietas tāpēc, ka viņi steidzas. Tāpēc, ka steidzas, trūkst arī laika. Reizēm liekas, ka viņi skrien viens otram virsū tīšām. Tāpēc, kad man jāsteidzas, es nesteidzos. Es neskrienu virsū atomam, jo molekulā ir tik daudz starpatomu telpas. Ir taču izdomāts, ka Galaktika var iziet cauri otrai tādai pašai zvaigžņu sistēmai, ja katra zvaigzne iet starpzvaigžņu telpā, otru neskarot, – kā, jaucot spēļu kārtis, kārts iet blakus kārtij. Tāpēc es sargos aizskart citus atomus, bet es eju starpatomu telpā. Tukšumu vēl ir tik daudz. Savādi, ka cilvēki to nemeklē, bet čupojas viens pie otra, viens otram klāt un virsū.
Tā es sēžu zem rabarbera lapas un domāju. Skrien nosvīduši karstajā tveicē. Bet ikviens no viņiem varētu taču iestādīt uz ielas savu rabarberu krūmu un zem tā atvilkt elpu. Nav laika… Bet vai jūs esat jau mēģinājuši?

/Ziedonis

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s