mājasdarbs

Cik tālu mūžīgi atrodas tā vieta, kur zāle zaļāka? Cik žogiem cilvēki būs gatavi rāpties pāri, atkal un jau, līdz asinīm nobrāžot rokas, cerībā beidzot sasniegt to vietu, kur zāle zaļāka un debesis zilākas? Cik kalnos tie būs gatavi kāpt un cik aizas pārvarēt? Kad beidzot izsīks cilvēku ticība tam, ka tur, otrā pusē, būs labāk?

Cik daudz nav gadījumu redzēts, kad cilvēks tik skrien un skrien, un skrien… Tālāk, aizvien tālāk un tālāk, ar neiznīcināmu ticību – tur tālāk būs labāk! Un tā viņš tik skrien un skrien, un skrien… Cik tālu tā aizskriesi? Tik tālu, līdz nonāksi sākumpunktā, jo nebūs vairs, kur traukties? Varbūt tieši tajā brīdī tu sapratīsi, ka vislabāk jau tepat vien ir. Kad tās cerības atmestas, kājas pagurušas un sirds tik strauji sitas. Kad vienīgā vēlme būs pieplakt zemei un palikt turpat. Kad sajutīsi, cik mīksta ir zeme zem tevis, kā smaržo zāle, cik skaisti putni dzied, cik debesis patiesi zilas! Kad no jauna tavas plaušas piepildīsies ar apkārtnes spirgto gaisu.

Var jau būt, ka mums visiem tā jāskrien. Tik tālu, cik vien tālu var aizskriet, lai beigās saprastu, ka tas, ko mēs meklējām, visu šo laiku tepat vien bija. Ja vien arī tas nebūs sācis skriet…

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s