tāpēc jau mēs tikām saukti

pirms gadiem desmit man kāds teica, ka līdz pēdējam skolas gadam vēl ir simtiem debesjumi ejami. pirms gadiem trim – pienāks un paies. pirms gada – pēdējais būs tas riktīgais. eh. kur šis pusgads palika? vai tad tikko nebija septembris? eu, pagaidiet… žetons, izlaidums, puķes… ā, jau novīta?

nu ja, tā vietā, lai tā riktīgi, kā cilvēks, šo gadu arī godīgi nodzīvotu, es kā zilonis uz divām kājām žonglēju. skola, mīļie, darbs, koncerti, grāmatas, teātri, ballītes, kūkas, alus un cepumi, mīļie, ballītes, alus, mīļie, darbs, šampanietis, alus, cepumi… pagaidi, kaut ko neaizmirsu?

vissvarīgākais tajā visā tomēr ir tas, ka paralēli visiem nemieriem tomēr ir tāds cilvēks, pie kura var aiziet, lai vienkārši ieelpotu un izelpotu un saprastu – cik viss patiesībā ir labi un skaisti!

Nepārtraukti, nenorimti
       aiziet miljoni un simti.
       Aiziet pulkā aiziet pāriem,
iet pa zelta medus kārēm.
Iet pa zaļu ciedru taigām,
iet caur sniega vētrām baigām.
Aiziet miljoni un simti
nepārtraukti, nenorimti.

Vēl ir vārdi, kas nav saukti,
mēs vēl iesim nepartraukti.

– Ziedonis

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s