dzīves psihodēlija

man ir tāda nelaba tieksme iedomāties, ka cilvēki mani neatceras

pārāk bieži skatos uz kādu un padomāju, ka esam šur vai tur tikušies, šo vai to kopā darījuši, bijis tā vai šitā, bet es esmu vienīgā, kas to visu atceras. vienalga, vai kopā deju grīdas deldētas, mežā sēnes lasītas (un tas nekas, ka es sēnes ne lasu, ne ēdu) vai darīts jebkas cits tikpat bezjēdzīgs

tas man ļauj nedaudz mierīgāk dzīvot. skatīties uz visām atmiņām no malas un tamlīdzīgi, neiesaistoties vairs tajā visā, iepazīstot cilvēkus no jauna, ieraugot atkal pirmoreiz

līdz brīdim, kad izskan “āā, mēs taču toreiz…”

nu, fak zis šit !

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s