kuģojot uz rietumiem, iespējams nonākt austrumos

pēdējā laikā jo īpaši ir sanācis redzēt un piedzīvot to, kā ir, kad cilvēks velk sev līdzi pagātni. apzināti vai neapzināti, un tomēr. par šo aizdomājos tā īsti tikai šodien. jau cik ilgi visiem skandinu – divi gadi, divi gadi… un tad pienāca fono, kad es kā aizsvilusies izlecu no telts un aizskrēju uz pienvedējiem. stāvēju tur, tieši tur, nu, varbūt kādu pēdas tiesu uz citu pusi… acu priekšā bija tā pati grupa, ļoti iespējams, ka blakus pat tie paši cilvēki. aizgāju kkādā citā kosmosā un atmodos, kad paskatījos apkārt un sapratu – eu, bet viss ir beidzies! tā bija tik kolosāla sajūta. it kā būtu no jauna piedzimusi… atmiņas ir skaistas, bet atmiņām nav jānomāc šodiena,  jo tā šodiena paiet galīgi ātri

tajā brīdī es atcerējos to ievu, kas darīja visas muļķības pēc kārtas. viņa nedaudz nomira tajā dienā, kad fono laukā redzēju kādas lielo mūža mīlestību un atturēju sevi no klāt pieiešanas, lai pateiktu visu, ko domāju. ehhhh, atliek vien cerēt, ka es joprojām māku skriet ar galvu sienā un ar šo pirmo atturēšanos mūžā nekas nebeidzas, haha. nedaudz ļoti pietrūkst tas adrenalīns…

un, ja kāds ko prasīs, saki ‘nē’, jo tik un tā jau nesapratīs… 

http://ask.fm/therandomp

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s