vellapēds

– Bremzes, – viņš paskaidroja, – darbojas automātiski.
– To tu vari mani nestāstīt, – es teicu. – Es gluži labi zinu, ko tās darīs instinktīvi. Braucot kalnā, šī lietiņa bremzēs riteni tik efektīvi, ka rats būs jāstiepj uz muguras. Gaiss kalna galā nāks bremzei par labu un tā negaidot atkal būs kārtībā. Braucot lejā, bremze sāks prātot, kas tā varētu būs bijusi par kaiti. Tas novedīs pie sirdsapziņas pārmetumiem un beigās pie izmisuma. Bremze pati sev teiks: “Es neesmu piemērota būt par bremzi. Es nepalīdzu šiem zēniem, es viņus tikai kavēju. Esmu lāsts, nekas vairāk.” Un, ne ar vārdu nebrīdinājusi, bremze “uzspļaus” visai šai lietai. Lūk, ko darīs bremze!

– Turies stringri, – teicis Hariss, nepagriezis galvu.
Turpratī misis Harisa nodomājusi, ka viņš saka “Lec nost.” Kāpēc viņa tā nodomājusi, to neviens no viņiem neprot izskaidrot.
Misis Harisa to iztēlojas šādi: “Ja tu esi pateicis “Turies stingri”, kāpēc gan man būtu bijis jālec nost?”
Hariss savukārt skaidro tā: “Ja es būtu gribēji, lai tu lec nost, kāpēc gan būtu teicis “Turies stingri”?”

Dž.K.Džeroms “Trīs vīri uz vellapēda”

nekas nevar būt skaistāks, kā saulainā dienā gulšņāt saulītē un lasīt tik klasiski labus darbus :) svētdienās (vai šajā gadījumā – pirmdienās, kas ir svētdienas) dzimst kaut kāda jauna elpa, pietam, ja tās ir tik skaisti saulainas kā šī

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s