tev oranži mati

Tūlīt pat balss norādīja uz cilvēkiem, kas bija visapkārt pludmalē. Tur bija brīnišķīgs ģimenes tēvs, kas šobrīd kravāja mantas un vīstīja savus bērnus un kas labprāt gribētu tuvākas attiecības ar savu sekretāri, bet baidījās no sievas dusmām. Sieva, kas labprāt gribētu strādāt un būt neatkarīga – bet baidījās no vīra dusmām. Bērni, kas labi uzvedās, bet tikai aiz bailēm no soda. Meitene, kas zem nojumes vientulībā lasīja grāmatu, izlikdamās nepieejama, kamēr viņas dvēseli plosīja bailes no iespējas visu mūžu pavadīt vienai. Puisis, kas centīgi vingrinājās tenisa spēlē un ar bailēm domāja, vai nepieviļ vecāku cerības. Vecis, kas nepīpēja un nedzēra, sacīdams, ka tā viņam tīkas, bet īstenībā baidījās no nāves. Jaunlaulāto pāris, kas, skrienot un skaļi smejot, bezbēdīgi šļakstināja piekrastes bangas, bet sirds dziļumos baidījās novecot, kļūt garlaicīgiem un vājiem. Te, šajā brīnišķīgajā pludmalē, ikvienā mājoja bailes. Bailes, bailes, bailes. Dzīve vienās bailēs, giljotīnas ēnā.

P.Koelju “Nelabais un senjorita Prima”

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

man patīk svētdienas. ja tā labi padomā, svētdienas vispār ir manas mīļākās nedēļas dienas. miers pēc trakām brīvdienām. miers pirms turpmākās nedēļas. un jo vairāk – svētdienās manī vienmēr kaut kas uzsprāgst. dzimst visādas idejas, viena pēc otras. dažreiz gan tas ir ļoti kaitinoši, ņemot vērā, ka mani arī dīda vēlme tās visas piepildīt tagad un tūlīt, un tomēr… man patīk svētdienas, jā

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s